ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Pēc manām domām labs atbildes raksts publicētajam profesora Dr.habil.iur. Kalvja Torgāna rakstam "Valstiskā uzraudzība pār šķīrējtiesas spriedumu tiesiskumu", sasaisot ar reālo situāciju un tiesu praksi.Man liekas,ka šādi raksti palīdz labāk izprast tiesisko situāciju un tiesiko domu,kas izveidojusies strādājot ikdienā ar šāda veida jautājumiem.

Runājot par idejas autorības nozīmi - tā tas ir bija un būs, jo jurisprudence ir konservatīva padarīšana. Līdz ar to jauna autora idejām vienmēr ir jābūt labāk nopamatotām. Kas būtībā nemaz nav tikai slikti, jo ar laiku veicina vispārīgā līmeņa celšanos. To starp citu itin labi var redzēt pat tādā nelielā laika nogrieznī kopš iznāk JV - palasies kādreiz 1998 g. rakstus ...



Interesants ir kas cits. Mūsu (Latvijas) civiltiesībās gauži bēdīgi iet ar tiesību normu un institūtu vēsturisko iztulkošanu. Vispārzināms, ka mēs piederam pie kontinentālās saimes, par to ka CL ir pa lielam balstīts uz pandektu jeb vispārīgajām tiesībām ( vāc – “gemeines Recht”), Tas pats ir ar jaunākajiem tiesību aktiem, kas ir nošpikoti no attiecīgajām vācu “gesetzēm” ( piem KcL ). Taču cik daudzi no juristiem spēj reāli strādāt ar šiem avotiem? Un iemesls tam ir pavisam triviāls – vācu valodas ( ne) zināšanas. Jaunākā paaudze zin angļu valodu, vecākā un tie kas no krieviskās vides nākuši arī krievu. Un viss. Diemžēl vāciski nezinošie kaitinošā kārtā ir taisni vairākums civilistu, profesorus ieskaitot. Tāpēc arī tas rezultāts iznāk “eklektisks”, proti tam pamatam tiek uzslāņotas visādas no “common law” sistēmas pārņemtās idejas….

Neatkarīgi no tā vai SIA ir MNP vai bankrota procedūra, gadījumā, ja ir ekspromisorikais galvojums un galvenā saistība, prasība ceļama pret galvinieku un nav starpības vai tiesā vai šķīrējtiesā, ja šķīrējtiesas klauzula ir pielīgta.

Drosmīgs, labi argumentēts raksts, tādēļ negribētu piekrist ka raksts ir \"vienos vārtos\" vai nepārliecinošs. Ja Torgāna k-ga rakstā pausto viedokli (tikai daļā par šķīrējtiesu un galvinieku) būtu uzrakstījis vienkāršs students viņu komentāros būtu nozākājuši par pilnīgu nejēgu, bet Torgāns ir profesors, viņam noteikti ir taisnība. Problēma, ka ir arī tiesneši, kas kā aunu bars izlasījuši Torgāna rakstu steidzas savos nolēmumos piemērot iegūtās atziņas.

Ja pieņemam, ka lai celtu prasību pret galvinieku ir jāpieaicina arī galvenais parādnieks, tad nav nozīme lieta tiek skatīta šķīrējtiesā vai tiesā, jo Maksātnespējas likumā ir noteikta kārtība kā piesakāmi kreditora prasījumi un kādas ir maksātnespējas procesa pasludināšanas sekas 61.p.(2).

Tagad modē ir bļaut par aizskartajām parādnieka un galvinieka tiesībām, bet daudzi aizmirst par parādnieka un galvinieku pienākumiem. Un protams tie mistiskie nostāsti par briesmīgajiem kreditoriem, kas no galviniekiem piedzen neesošās parādnieku kredītsaistības! Uzskatu, ka tā ir galvinieka problēma pēc tam tiesāties ar parādnieku, jo ne jau galvinieks atlidoja no Marsa lai nogalvotu par parādnieka saistībām, nevis kreditoram būtu jārisina kazuistika no kā un kā saņemt izpildījumu.

Paldies un piekrītu Kristapam M.

Domāju ka šis Neilanda k-ga raksts ir klasisks “sabojātā telefona” gadījums. Viens ( Torgāns) teica “škīrējtiesa” bet otrs (Neilands) sadzirdēja “tiesa” .



1. No vienas puses protams ir pareizi, ka kreditoram ir šī izvēles tiesība pret kuru vērsties - parādnieku vai ekspromisoro galvotāju. Īpaši ja pret parādnieku ir ierosināts MNP un uzsākta bankrota procedūra arī pret parastu (neekspromisoru) galvinieku uzreiz var celt prasību ( sk. CL 1703.p. 2 pkt: “par viņa mantu jau atklāts konkurss”) . Ja prasība tiek celta valsts tiesā, būtu pietiekami , ja galveno parādnieku pieaicinātu par trešo personu, jo „Kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet šā pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku.“ (CL 1704 1.teik.) Citiem vārdiem piedzenot summu no viena, uz likuma pamata rodas jauna saistība citam.

2. Šeit problēma pastāv iekš tam, ka pats tiesnesis ex officio trešo personu aicināt nevar, to jādara vai nu lietas dalībniekiem vai pašai 3-pers jāpiesakās ( CPL 78.3) pirms pabeiz lietu skatīt pēc būtības 1 instance. No otras puses, tā kā no likuma tieši izriet, ka apmierinot prasību prêt galvinieku pēdējam rodas prasījuma tiesības pret citu personu, kas nav lietas dalībnieks, tad labas ticības princips ( sk. CL 1. un arī CPL 74.p.6.d. „Pusēm savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda godprātīgi“ ) paģēr, ka lietas dalībniekam – gan kreditoram, gan parādniekam ir pienākums ievērojot otras personas intereses aicināt par trešo personu lietā galveno parādnieku.

3. Viens no minētās problēmas risinājumiem būtu pagaidīt, kamēr kādu spriedumu pret galvinieku atceļ sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ( piem . vēlāk izrādās ka parāds galviniekam nezinot nemaz nepastāvēja), šo kāzusu masveidā tiražēt juridiskajā literatūrā un rādīt visiem par piemēru – lūk kas iznāk, ja savas tiesības neizmanto godprātīgi. Tomēr šāds risinājums nenodrošina, ka netaisnīgās situācijas ar prasībām pret galviniekiem tiek likvidētas vispār

4. Mans viedoklis ir , ka būtu lietderīgi veikt tiesību tālākvedošanu balstoties uz CPL 1.p. 1.d. un atzīstot tiesneša tiesības ex oficcio aicināt trešās personas statusā tādas personas, kurām UZ LIKUMA PAMATA sprieduma izpildes rezultātā rodas jaunas saistības. Tādējādi tiesa vienkārši nodrošinātu, lai prāvnieki ievēro no labas ticības principa izrietošos pienākumus, kas pietam ir ar konkrētu, nosakāmu saturu

5. Neilanda k-gs ir pārpratis Torgāna k-ga tēzi „šķīrējtiesa nedrīkst taisīt spriedumu pret galvinieku, ja lietā nav pieaicināts galvenais parādnieks“ automātiski to attiecinot uz jebkādu ( arī valsts) tiesas nolēmumu, kaut gan pēdējais neko tamlīdzīgu nav apgalvojis un es arī nezinu nevienu piemēru no Senāta vai Tiesu palātas prakses kur kaut kas tāds būtu teikts. Un nevar arī būt, jo lai nepieņemtu vai noraidītu prasību jākonstatē, ka nav aizskartas tiesības, bet līguma gadījumā aizskārums ir pati līguma neizpilde ( sk. Sinaiskis V Latvijas civiltiesību apskats 1996 g. izd 146 lpp)

6. Savukārt šķīrējtiesas gadījumā viss ir akurāt pareizi, jo šķīrētiesa nevar izskatīt strīdu „kura izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kura nav šķīrējtiesas līguma dalībniece“ ( CPL 487.(1).1) Šķrīretiesā trešo personu institūts nepastāv,tādēļ vienīgais risinājums ir gan parādniekam gan galviniekam pielīgt tādu pašu škīrējtiesas klauzulu un nesamaksas gadījumā vērsties šķīrenē pret abiem.

Vai šķīrējtiesas procesā, ceļot prasību tikai pret galvinieku, nevarētu tikt aizskartas galvenā parādnieka tiesības?

Šādā veidā uzrakstīts raksts ļoti "atrūž" lasītāju, jo ir aplūkoti un nemitīgi uzsvērti tikai "par" argumenti tam, ka prasību var celt arī tikai pret galvotāju, nepieaicinot lietā parādnieku. Šāda spēle "vienos vārtos" ir kaitinoša, turklāt ir ļoti nepārliecinoša. Tādēļ pēc šāda raksta izlasīšanas mans viedoklis ir - 1:0 Torgāna kunga labā!