Kristaps M.
5. Oktobris 2010 / 12:06
Domāju ka šis Neilanda k-ga raksts ir klasisks “sabojātā telefona” gadījums. Viens ( Torgāns) teica “škīrējtiesa” bet otrs (Neilands) sadzirdēja “tiesa” .
1. No vienas puses protams ir pareizi, ka kreditoram ir šī izvēles tiesība pret kuru vērsties - parādnieku vai ekspromisoro galvotāju. Īpaši ja pret parādnieku ir ierosināts MNP un uzsākta bankrota procedūra arī pret parastu (neekspromisoru) galvinieku uzreiz var celt prasību ( sk. CL 1703.p. 2 pkt: “par viņa mantu jau atklāts konkurss”) . Ja prasība tiek celta valsts tiesā, būtu pietiekami , ja galveno parādnieku pieaicinātu par trešo personu, jo „Kādā apmērā galvinieks apmierina kreditoru, tādā uz viņu pāriet šā pēdējā prasījumi pret galveno parādnieku.“ (CL 1704 1.teik.) Citiem vārdiem piedzenot summu no viena, uz likuma pamata rodas jauna saistība citam.
2. Šeit problēma pastāv iekš tam, ka pats tiesnesis ex officio trešo personu aicināt nevar, to jādara vai nu lietas dalībniekiem vai pašai 3-pers jāpiesakās ( CPL 78.3) pirms pabeiz lietu skatīt pēc būtības 1 instance. No otras puses, tā kā no likuma tieši izriet, ka apmierinot prasību prêt galvinieku pēdējam rodas prasījuma tiesības pret citu personu, kas nav lietas dalībnieks, tad labas ticības princips ( sk. CL 1. un arī CPL 74.p.6.d. „Pusēm savas tiesības jāizmanto un pienākumi jāizpilda godprātīgi“ ) paģēr, ka lietas dalībniekam – gan kreditoram, gan parādniekam ir pienākums ievērojot otras personas intereses aicināt par trešo personu lietā galveno parādnieku.
3. Viens no minētās problēmas risinājumiem būtu pagaidīt, kamēr kādu spriedumu pret galvinieku atceļ sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem ( piem . vēlāk izrādās ka parāds galviniekam nezinot nemaz nepastāvēja), šo kāzusu masveidā tiražēt juridiskajā literatūrā un rādīt visiem par piemēru – lūk kas iznāk, ja savas tiesības neizmanto godprātīgi. Tomēr šāds risinājums nenodrošina, ka netaisnīgās situācijas ar prasībām pret galviniekiem tiek likvidētas vispār
4. Mans viedoklis ir , ka būtu lietderīgi veikt tiesību tālākvedošanu balstoties uz CPL 1.p. 1.d. un atzīstot tiesneša tiesības ex oficcio aicināt trešās personas statusā tādas personas, kurām UZ LIKUMA PAMATA sprieduma izpildes rezultātā rodas jaunas saistības. Tādējādi tiesa vienkārši nodrošinātu, lai prāvnieki ievēro no labas ticības principa izrietošos pienākumus, kas pietam ir ar konkrētu, nosakāmu saturu
5. Neilanda k-gs ir pārpratis Torgāna k-ga tēzi „šķīrējtiesa nedrīkst taisīt spriedumu pret galvinieku, ja lietā nav pieaicināts galvenais parādnieks“ automātiski to attiecinot uz jebkādu ( arī valsts) tiesas nolēmumu, kaut gan pēdējais neko tamlīdzīgu nav apgalvojis un es arī nezinu nevienu piemēru no Senāta vai Tiesu palātas prakses kur kaut kas tāds būtu teikts. Un nevar arī būt, jo lai nepieņemtu vai noraidītu prasību jākonstatē, ka nav aizskartas tiesības, bet līguma gadījumā aizskārums ir pati līguma neizpilde ( sk. Sinaiskis V Latvijas civiltiesību apskats 1996 g. izd 146 lpp)
6. Savukārt šķīrējtiesas gadījumā viss ir akurāt pareizi, jo šķīrētiesa nevar izskatīt strīdu „kura izspriešana varētu aizskart tādas personas tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses, kura nav šķīrējtiesas līguma dalībniece“ ( CPL 487.(1).1) Šķrīretiesā trešo personu institūts nepastāv,tādēļ vienīgais risinājums ir gan parādniekam gan galviniekam pielīgt tādu pašu škīrējtiesas klauzulu un nesamaksas gadījumā vērsties šķīrenē pret abiem.