ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Darbs prēmēts 1999. gada rīkotajā LU Juridiskās fakultātes Zinātnisko darbu konkursā. Darba zinātniskais konsultants — LU profesors, habilitētais tiesību doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Kalvis Torgāns

LR Finansu ministrijas (FM) un LR Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Nodokļu pārvaldes vēstulēs1 jau vairākus gadus finansu līzings tiek uzskatīts par nomu ar izpirkumu. Šī nostāja ir iestrādāta arī atsevišķos likumos, piemēram, likumā "Par būvdarbiem, piegādēm, nomu un pakalpojumiem sabiedrisko pakalpojumu uzņēmumu vajadzībām"2. Tai pašā laikā daudzos presē publicētajos rakstos3 ir nopelta FM nostāja un skaidrots, ka finansu līzings ir jebkas cits, tikai ne noma. Šī acīmredzamā pretruna starp Finansu ministrijas viedokli un publikācijām presē daudzos var radīt apjukumu un neizpratni — kas ir finansu līzings, un kāda līguma noteikumus attiecināt uz finansu līzingu?

Līdzās operatīvajam līzingam, kura ekonomiskā būtība ir tajā, ka līzinga lietu iznomā līzinga ņēmējam uz noteiktu laiku, bet pēc šī laika notecējuma pārdod vai iznomā kādam citam līzinga ņēmējam, un kuru nebūtu pamata nošķirt no Civillikuma (CL) 2112. pantā definētā nomas (īres) līguma, finansu līzingu, nesaistot to ar kādu konkrētu CL regulētu līguma veidu, varētu definēt šādi: "Finansu līzings ir divpusējs darījums starp līzinga devēju un līzinga ņēmēju, saskaņā ar kuru pēc līzinga ņēmēja pieprasījuma līzinga devējs (banka, līzinga kompānija vai cita veida līzinga devējs) uz piegādes (pirkuma) līguma pamata iegūst īpašumā līzinga ņēmēja izvēlētu lietu (turpmāko līzinga objektu), kuru uz līzinga līguma pamata nodod līzinga ņēmēja lietošanā, pretī saņemot ikmēneša (ikgada vai citādi noteiktu) maksu.