ŽURNĀLS

Kvadrātiekavās dots sprieduma daļu saīsināts atstāsts

I. Lietas faktiskie apstākļi:

[Pieteikuma iesniedzējiem, vīram un sievai, bija trīs bērni — Stefans, dzimis 1971.gadā, Helēna, dzimusi 1976.gadā, un Tomass, dzimis 1979.gadā. Viņu rajona Sociālā padome 1980.gada 16.septembrī pieņēma lēmumu, kurā norādīja, ka, ievērojot vecāku nespēju veikt bērnu aprūpi pietiekamā mērā, bērnu attīstība ir apdraudēta. Pamatojoties uz šo lēmumu, bērni tika ņemti valsts aprūpē. Atbilstoši tam bērni tika novietoti atsevišķos ģimeņu bērnunamos. Ģimeņu bērnunami atradās tālu cits no cita un tālu no bioloģiskajiem vecākiem. Tika ierobežota pieteikuma iesniedzēju iespēja tikties ar saviem bērniem pa to laiku, kamēr viņi atradās aprūpē. Apgabala administratīvā tiesa 1980.gada 30.decembrī šo lēmumu apstiprināja. 1982.gadā gan Sociālā padome, gan Apgabala administratīvā tiesa atkārtoti noraidīja pieteikuma iesniedzēju prasību pārtraukt valsts aprūpi un atteicās noteikt konkrētu termiņu, kad valsts aprūpe ir jābeidz. Pārsūdzot Apgabala administratīvās tiesas lēmumu, augstākās tiesu instancēs tika panākts lēmums, ka Stefans tika atdots savu vecāku aprūpē, tomēr divi jaunākie bērni joprojām palika ģimeņu bērnunamos.]

II. Apsverot Eiropas Cilvēktiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk — Konvencija — tulk. piez .)

8.panta pārkāpumu

A. Ievads

58. Prasības iesniedzēji apgalvo, ka lēmums ņemt bērnus aprūpē, veids, kādā šis lēmums tika īstenots un atteikums terminēt aprūpes ilgumu, aizskar tiesības, kas nostiprinātas Konvencijas 8.