ŽURNĀLS

Nobeigums.

Sākums “LV” Nr.123, 29.08.2001.

Likuma pieņemšanas gaitā “Sigma”2 eksperts S.Sinerstrēms tieši ieteica Saeimas deputātiem paredzēt jaunajā likumā, ka darbiniekiem, kuri sagatavo administratīvos aktus vai citus ar indivīda tiesībām saistītus lēmumus, ir jābūt ierēdņiem. Turklāt iespējamās izmaiņas skartu jau veikto ierēdņu amatu saskaņošanu un būtu nepieciešama atkārtota ierēdņu amatu saskaņošana vairāk nekā 100 iestādēs, kurās ir noteikti ierēdņu amati un vairumā gadījumā piešķirti ierēdņu statusi.

Saskaņojot ierēdņu amatu valsts pārvaldes iestādēs, Pārvalde ir identificējusi vairākas risināmas problēmas personāla vadības jomā valsts pārvaldes iestādēs:

• nepietiekamā ierēdņu un darbinieku amatu aprakstu kvalitāte;

• atšķirīgi ministriju un valsts pārvaldes iestāžu struktūras un darbības organizācijas principi;

• valsts pārvaldes iestāžu institucionālās sistēmas problēmas.

Viena no būtiskākajām problēmām ir ierēdņu un darbinieku amatu aprakstu kvalitāte, jo bez precīza amata apraksta grūti noteikt amata statusu, kvalifikācijas kategoriju, kā arī vērtēt darba kvalitāti u.c. Iestādes valsts pārvaldes funkcijām jābūt pilnībā sadalītām un paredzētām iestādes struktūrvienību nolikumos; struktūrvienības amatu aprakstiem savukārt jāuzskaita visas struktūrvienības nolikumā paredzētās valsts pārvaldes funkcijas. Amatu aprakstu kvalitātes pilnveidošana kļūst par nozīmīgu personālvadības jautājumu, kurā Pārvalde var sniegt konsultācijas un metodisku palīdzību.

Pārvalde, realizējot Likumā noteikto valsts civildienesta ierēdņu amatu saskaņošanu, konstatējusi, ka ne vienmēr valsts iestādēm ir konsekventi noteikti padotības statusi — pakļautība, pārraudzība vai pārziņa. Likums nosaka, ka ierēdņi ir ministriju un centrālo, kā arī pakļautībā un pārraudzībā esošo valsts pārvaldes iestāžu darbinieki, kas veic valsts pārvaldes funkcijas. Tomēr ir iestādes, kuras atbilst kādam no minētajiem statusiem, taču pēc būtības tās neveic valsts pārvaldes funkcijas, kā arī iespējams, ir iestādes, kuras, atrodoties pārziņas statusā, veic valsts pārvaldes funkcijas. Pastāvot šīm nekonsekvencēm, ir grūti piemērot vienādus principus visām valsts pārvaldes iestādēm, jo to statuss visos gadījumos nav precīzi noteikts.

Lai konsekventi noteiktu tās valsts pārvaldes iestādes, uz kurām attiecas Valsts civildienesta likums, jāveic izmaiņas likumdošanā (piemēram, jāmaina iestādes padotības veids, jāprecizē iestādes funkcijas u.c.) attiecībā uz šādām iestādēm:

• Tulkošanas un terminoloģijas centrs (Eiropas Integrācijas biroja pakļautībā);

• Latvijas Nacionālā opera (Kultūras ministrijas pakļautībā);

• Valsts asinsdonoru centrs (Labklājības ministrijas pakļautībā);

• Valsts ģimenes veselības centrs (Labklājības ministrijas pakļautībā);

• Patentu valde (Tieslietu ministrijas pārraudzībā);

• Valsts hidrometeoroloģijas pārvalde (Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pakļautībā).