ŽURNĀLS

Dr.iur.Ringolds Balodis, Reliģisko lietu pārvaldes priekšnieks, LU Juridiskās fakultātes Valststiesību katedras lektors, — “Latvijas Vēstnesim”

Ja ieslodzītie sāk mīlēt skolotāju, ārstu un mācītāju, tad tikai tāpēc, ka pēdējie apietas ar viņiem, tos nenosodīdami, bet aizstāvēdami. Tas tomēr nenozīmē pakļauties noziedznieku ieskatiem, kas nekādā gadījumā nedrīkst notikt, un šai ziņā vajadzīga drosme un liela stingrība, lai nezaudētu savu cieņu.

P.Laubergs

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā ieslodzīto garīgo aprūpi veica Cietumu departaments. Interesants ir fakts, ka līdz 1934.gadam par cietumnieku ētisko dzīvi bija atbildīgs 1940.gada Latvijas PSR valdības ministrs V.Latkovskis. No 1938.gada Kriminālpolitiskajā departamentā (bijušais Cietumu departaments) par cietumnieku reliģisko audzināšanu bez darba apmaksas atbildīgs bija mācītājs V.Rozenieks. Pirmskara Latvijā vārds “kapelāns” nebija izplatīts, tā vietā lietoja “mācītājs — konsultants audzināšanas jautājumos.”1 1938.gadā Latvijas cietumos ieslodzīto garīgo aprūpi veica 59 mācītāji konsultanti. Līdz 1940.gadam Latvijā kapelānu dienestā darbojošos mācītājus var iedalīt trīs grupās:

• mācītāji, kas par savu kapelāna darbu saņēma algu un kam kapelāna darbs bija pamatdarbs;

• mācītāji, kas epizodiski pildīja kapelāna pienākumus;

• mācītāji “līgumnieki”, kas īslaicīgi pildīja kapelāna darbu, apvienojot šo amatu ar darbu baznīcā.

Pirmā grupa, tāpat kā ārsti, skolotāji un citi speciālisti, bija ieslodzījuma vietu ārrindas darbinieki, tas ir, viņi bija pakļauti Cietumu departamenta reglamentam, bet uz viņiem neattiecās daļēji militarizētā specifika, kas raksturīga cietumu apsardzes dienestam. 1937.gada reglaments liedza mācītājiem “ielaisties jebkādās privātās darīšanās ar ieslodzītajiem un to piederīgajiem”.