ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nobeigums. Sākums “LV” 13.03.2001, Nr.40;

“LV” 20.03.2001, Nr.45

Šā paša punkta 2.daļā vainas brīvprātīgas atzīšanas veidi vēl vairāk tiek paplašināti: “Piemērotā līdzekļa neapstrīdēšana vai 6.punkta kārtībā pieprasīto nosacījumu izpildīšana var tikt uzskatīta par līdzvērtīgu piekrišanai.”

9.punktā vainas konstatēšanas jautājums vēl tiek precizēts: “Šādu lēmumu (par atteikšanos no tiesvedības) nevajadzētu uzskatīt par vienlīdzīgu atzīšanai par vainīgu (..), ja vien aizdomās turētais nav atzinis savu vainu.”

Būtu aplam uzskatīt, ka Rekomendācijas izstrādātāji un Ministru komiteja nepareizi tulkotu Cilvēktiesību konvenciju, tāpēc jāsecina, ka vaina var tikt konstatēta arī pirmstiesas procesā, ja ir vainīgās personas piekrišana, bet nevar tikt konstatēta citādi kā vienīgi tiesā, ja šādas piekrišanas nav. Iedziļinoties Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas iepriekš minētajā formulējumā, var saskatīt tur formulētajā tādu pašu jēgu. Tiešām, katram ir tiesības tikt uzskatītam par nevainīgu, bet nav tāda pienākuma. Tas dod iespēju šai personai atzīt savu vainu bez tiesas, tādējādi izmantojot ārpus tiesas izlemšanas priekšrocības.

Šķietami tas ir vienīgi teorētisks strīds. Patiesībā no tā traktēšanas atkarīgs visu lietas agrīnās izlemšanas formu liktenis. Ja vainas jautājumu visos gadījumos lemj vienīgi tiesa, nevar tikt īstenota tiesvedības izbeigšana nosacīti, uzliekot pienākumus, iesaistot labošanās programmās, nevar tikt izdota soda pavēle, panākts izlīgums, — tātad šādā gadījumā Rekomendācija (87)18 nav īstenojama vispār.

Šobrīd spēkā esošajā kriminālprocesā pastāv vairākas situācijas, kad likums pieprasa lietu izbeigt, konstatējot vainu, kaut gan vainu nevar konstatēt ārpus tiesas.

Visspilgtākais piemērs ir saistīts ar noilgumu. Šī krimināltiesību institūta būtība ir tāda, ka atkarībā no izdarītā noziedzīgā nodarījuma smaguma persona pēc likumā noteikta laika tiek atbrīvota no kriminālatbildības. Tas nozīmē, ka izmeklēšanā jānoskaidro, kādā krimināllikuma pantā un tā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu izdarījusi konkrētā persona un cik ilgs laiks pagājis no izdarīšanas brīža. Ja ir notecējis KL noteiktais kriminālatbildības noilguma termiņš, personu nevar saukt pie atbildības, bet iesāktā vajāšana jāizbeidz. Tādējādi pirmstiesas stadijā tiek konstatēti ne tikai nodarījuma faktiskie apstākļi, bet arī to juridiskā kvalifikācija, tiek konstatēta personas vaina pilnīgi konkrēta noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un tikai tad process tiek izbeigts sakarā ar noilgumu. Šobrīd, ja persona savu vainu neatzīst, izmeklēšanas iestādes rīkojas divējādi:

a) savu lēmumu negroza, pret personas gribu pasludinot to par vainīgu un tādējādi pārkāpjot tās nevainīguma prezumpciju, kā arī liedzot šai personai iespēju uz kriminālās apsūdzības lietas izskatīšanu tiesā;

b) sauc personu pie kriminālatbildības un nosūta lietu tiesai, kur uztur apsūdzību, zinot par noilguma iestāšanos.

Arī konstatējot, ka vainīgā persona mirusi, lieta saskaņā ar šābrīža kārtību jāizbeidz, bet mirušā radinieki var pieprasīt procesa turpināšanu reabilitācijai, tātad vainas noņemšanai. Kriminālprocess neparedz šādas iztiesāšanas procedūru, tāpēc izmeklēšanas iestādes lēmums par mirušā vainu ir galīgs.

Arī amnestiju šobrīd var piemērot vienīgi noziedzīgā nodarījumā vainīgai personai. Ja vainu drīkst konstatēt tikai tiesā, amnestiju pirmstiesas izmeklēšanā piemērot nevar.

Atzīstot tiesības pirmstiesas procesā ar vainīgā brīvprātīgu piekrišanu konstatēt vainu šobrīd uzsāktajā Kriminālprocesa likuma projektā, jāparedz četri procesa izbeigšanas veidi pirmstiesas izmeklēšanā:

1) procesa izbeigšana uz reabilitējošiem pamatiem;

2) procesa izbeigšana uz nereabilitējošiem pamatiem, bet sakarā ar neiespējamību uzsākt vai turpināt personas kriminālvajāšanu;

3) atteikšanās no kriminālvajāšanas, piemērojot kriminālsodiem alternatīvus līdzekļus;

4) soda pavēles izdošana.

Pie pirmās grupas pieder lietas, kur tiek konstatēta notikuma un sastāva neesamība (to vairumā gadījumu noteikti vajadzētu konstatēt bez izmeklēšanas uzsākšanas).

Pie otrās grupas nosacījumiem pieder noilgums, vainīgā nāve un, ja likums par amnestiju tā nosaka, tad arī amnestija. Kriminālprocesā jāparedz sevišķā tiesvedība gadījumos, kad vaina tiek apstrīdēta noilguma un personas nāves gadījumā. Šajā procesā var tikt izmantoti daudzi elementi no tiesvedības medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa piemērošanai, tas ir, šādā procesā nav apsūdzēto, bet cietušā intereses pārstāv advokāts, tiesai jāizlemj tikai vainas jautājums, bet nav jālemj par sodu, tātad nav jāpārbauda raksturojošie pierādījumi.

Pie trešās grupas pieder atteikšanās no tiesvedības bez jebkādām sekām, sevišķi nenozīmīgi nodarījumi izdarīti pirmo reizi; atteikšanās sakarā ar zaudējumu pilnīgu atlīdzināšanu; atteikšanās, pieņemot izlīgumu; atteikšanās ar nosacījumu vai nosakot pārbaudes laiku. Likumā jāparedz, ka notikusī atteikšanās ir galīga un par to pašu nodarījumu vajāšanu turpināt nebūs iespējams. Atteikšanās ir notikusi, ja lēmums nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā, izpildīti nosacījumi vai pagājis vainīgajam noteiktais pārbaudes laiks.

Ceturtajā grupā ietilpst vienīgi soda pavēles izdošana. Tas ir īpašs veids, kad nodarījums nav īpaši bīstams, bet vainīgā raksturojums neļauj aprobežoties ar sabiedriskās ietekmēšanas (kriminālsodam alternatīviem) līdzekļiem. Šajā grupā varētu ietilpt kriminālpārkāpumi un mazāk smagi noziegumi, kas izdarīti aiz neuzmanības un par kuru izdarīšanu Krimināllikumā noteiktais maksimālais sods nepārsniedz piecus gadus.