ŽURNĀLS

Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”

Raksta zinātniskais konsultants un recenzents: LU Juridiskās fakultātes asoc.prof. Dr. hist. Valdis Blūzma

1998.gada 16.jūnija Apžēlošanas likums nedod atbildi uz vienu principiālu jautājumu. Likuma 10.pantā noteikts, ka apžēlošanas gadījumā Valsts prezidents izdod apžēlošanas aktu, bet likumā nav teikts, kas šo aktu paraksta. Satversmes 53.pants nosaka, ka visi Valsts prezidenta rīkojumi arī jāparaksta Ministru prezidentam vai attiecīgam ministram, kuri līdz ar to uzņemas visu atbildību par šiem rīkojumiem, izņemot 48. pantā un 56. pantā paredzētos gadījumus. Tā kā 53.pantā tika minēti divi izņēmumi, kas uz Satversmes 45.pantu neattiecas, acīmredzot uz šī akta bez prezidenta paraksta jābūt arī attiecīgā ministra kontrasignācijai.1 Šis viedoklis rosināja autorus pievērsties apžēlošanas institūtam LR Satversmē. Nevajadzētu apžēlošanu uzskatīt par vienkāršu un viennozīmīgi izprotamu Satversmē nostiprinātu institūtu, jo šajā sakarā ir daudz diametrāli pretēju viedokļu, jo sevišķi asas diskusijas par šo jautājumu bija divdesmitajos gados. Tā kā LR Satversme balstās uz Francijas III Republikas un Veimāras konstitūciju, ir jāaplūko arī tajās noteiktā apžēlošanas kārtība, citu ārvalstu prakse kā Satversmes tapšanas laikā radītajās citu valstu konstitūcijās, tā arī moderno Eiropas demokrātisko valstu konstitūcijas.

Jautājumos, kur nepieciešama Satversmes pantu izskaidrošana, ir ierasts atsaukties uz starpkaru Latvijas juristu un politiķi K. Dišleru. Šajā gadījumā K. Dišlers nedod nepārprotamu atbildi.

• “Aktam, ar kuru Valsts prezidents apžēlo notiesāto noziedznieku, mīkstinot vai atlaižot viņam sodu, protams, jābūt līdzparakstītam no justīcministra, jo šis akts satura sevī rīkojumu attiecīgām iestādēm vai ierēdņiem, piem., atsvabināt apžēloto, kas atrodas apcietinājumā.”2

• “Apžēlošanas akts pēc savas būtības nav rīkojums, un tāpēc konstrasignācija viņam nav vajadzīga.”3

• “Valsts prezidenta apžēlošanas aktus kontrasignē tieslietu ministrs vai, attiecīgi, kara ministrs (ja tiek apžēlota persona, kas notiesāta kara laikā).”4

Redzot šādus pretējus viedokļus viena autora darbos, nevienu no šiem viedokļiem nevar uzskatīt par pārliecinošu argumentu, tāpēc autori turpinājumā balstīsies uz citu juristu paustajām domām.