ŽURNĀLS

Mag.iur. Līga Meņģele, Valsts meža dienesta Juridiskās daļas vadītāja vietniece, — “Latvijas Vēstnesim”

Par tiesisko atbildību koku patvaļīgas ciršanas gadījumos un tās piemērošanu bieži tiek runāts gan tāpēc, ka liekas — cērt par daudz, gan tāpēc, ka daudzos gadījumos ciršana notiek, pārkāpjot meža apsaimniekošanu un izmantošanu regulējošo normatīvo aktu prasības, bet sods par to piemērots pārkāpējam netiek vai ir nesamērīgi zems. Aplūkošu tiesisko atbildību par patvaļīgu koku ciršanu, jo šo pārkāpumu īpatsvars veido lielāko daļu no visiem meža apsaimniekošanas un izmantošanas regulējošo normatīvo aktu pārkāpumiem. Svarīgs iemesls analīzei, kas saistīta ar kriminālatbildības piemērošanu, ir 2002.gada 9.maijā Saeimā 3.lasījumā pieņemtais likums “Grozījumi likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās laiku un kārtību””, kas paredz diferencētu pieeju būtiska kaitējuma noteikšanai patvaļīgas koku ciršanas gadījumos.

Kriminālatbildība par patvaļīgu koku ciršanu iestājas pēc Krimināllikuma 109.panta. Šī panta pirmā daļa paredz sodu par koku ciršanu svešā mežā vai citā svešā zemes platībā. Par terminu “svešs mežs” juridiska satura rakstos ir diskutēts visai daudz, arī šobrīd praksē reizēm ir nevienāda izpratne par šī jēdziena būtību, piemēram, krimināllieta netiek ierosināta vai tiek izbeigta, ja dēls patvaļīgi cirtis kokus mātei piederošā mežā, uzskatot, ka tas nav svešs mežs. Tomēr šāda izpratne nav juridiski pamatota, jo radniecība vien nav apstāklis, kas atļauj darbības ar lietu kā ar savu. Ja zemesgrāmatā īpašums reģistrēts uz mātes vārda, viņa ir tiesīga ar to rīkoties pēc saviem ieskatiem un jebkurš viņas īpašumtiesību pārkāpums ir prettiesisks, lai arī to būtu izdarījis viņas bērns.