ŽURNĀLS

Turpinājums. Sākums “LV” 22.10.2002. Nr.152

Federācija un konfederācija

Analizējot Eiropas Savienības (turpmāk– ES) pašreizējo statusu un nākotnē gaidāmās transformācijas, nemitīgi notiek žonglēšana ar terminiem “federācija” un “konfederācija”. Manuprāt, šo terminu lietošanā būtu jāievieš skaidrība. Valsts tauta ir valsts personālais pamats, bet teritorija ir valsts materiālā daļa. To zemes virsmas daļu, uz kuras atrodas tauta un valda valsts, sauc par valsti. Valsts paplašina savu teritoriju un izplata savu kultūru un kundzību uz neapgūtām, nekam nepiederošām zemēm vai iegūst svešas teritorijas ar līgumu, brīvprātīgu pievienošanos vai iekarojumu palīdzību. Valsts kundzība izpaužas divējādi. Pirmkārt, ārēji tas nozīmē vairāku valstu līdzās pastāvēšanas faktu un līdz ar to rodas nepieciešamība norobežot dažādu valstu varas. Otrkārt, iekšēji tas nozīmē valsts kundzību pār saviem pilsoņiem. Ārēja valsts kundzības ierobežošana notiek ar robežas institūta palīdzību, bet iekšēja — ar cilvēka brīvību atzīšanu. Katra valsts pēc savas definīcijas ir apveltīta ar politisku varu, kas nozīmē tiesības izdot bezierunu priekšrakstus noteiktā teritorijā, neizejot ārpus savām robežām; pretējā gadījumā viena valsts varētu izplatīt savu kundzību otras teritorijā. Gadījumā, ja viena valsts vara piekāpsies un pakļausies citas priekšrakstiem, tā pārstās būt par valsts varu šajā teritorijas daļā. Abas varas var sākt piekāpties un savstarpēji sasaistīt sevi, bet tad šajā teritorijā izveidosies divas politiskas korporācijas, tomēr tās neveidos vienu valsti. Tā kā politiskā vara ir valsts izpausme, tad teritorijas ekskluzivitāte ir pašas valsts priekšnosacījums.