ŽURNĀLS

Nobeigums. Sākums

“LV” 22.10.2002., Nr.152.

Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Tādā veidā Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskata par iespējamu kriminālprocesa ietvaros piemērot aizsardzības pasākumus lieciniekiem un cietušajiem. Protams, ka aizsardzības procesuālajiem veidiem nav obligāti jāparedz aizsargājamo personu identitātes datu slēpšana no apsūdzētā. Liecinieku, cietušo identitātes datu slēpšana no aizstāvības puses rada nopietnu problēmu saistībā ar Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.pantu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lielu uzmanību pievērš tam, lai aizstāvības puse zinātu apsūdzības liecinieku personības kā nepieciešamo apsūdzētā tiesības (uz liecinieku, kas liecina pret viņu, nopratināšanu) elementu.

Tā “Kostovska lietā” tiesa izteica šādu viedokli: “Ja aizstāvība nezina personu, kuru viņa vēlas nopratināt, tad noteiktos apstākļos tas nozīmē: tai nav iespējas pierādīt, ka dotā persona ir naidīgi noskaņota vai sniedz nepatiesas liecības. Liecinieku, tāpat kā citu procesa dalībnieku, liecības, kas apsūdz tiesājamo, var būt apzināti nepatiesas vai vienkārši kļūdainas, un aizstāvībai diez vai to būs iespējams noskaidrot, ja nebūs informācijas, kura ļaus pārbaudīt liecinošās personas patiesīgumu vai pakļaut to šaubām. Bīstamība, ko paredz šāda situācija, ir acīmredzama”.7

Pilnībā apzinoties problēmas nopietnību, tiesa “Dorsona lietā” tomēr noteica, ka anonīmo liecinieku izmantošana ne visos apstākļos ir nesavienojama ar Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Turklāt tā nebija radikāla Eiropas Cilvēktiesību tiesas “politikas” radikāla maiņa, jo tā pamatoja savu pozīciju uz “Kostovska lietas” sprieduma motīviem. Tiesa uzskatīja, ka “liecinieku anonimitātes saglabāšana nostāda aizstāvību tādu grūtību priekšā, kādām tiesas procedūras laikā krimināllietās nevajadzētu būt. Tomēr konvencijas 6.panta 3.daļas “d” punkta pārkāpumu nav, ja konstatēts, ka grūtības, ar kurām saskārās aizstāvība, bija pienācīgā veidā līdzsvarotas tiesas procedūrā, ko izmantoja tiesu instances”.8

Analizējot Eiropas Cilvēktiesību tiesas izmantojamās tiesiskās metodes, nepieciešams ņemt vērā tās kompetences īpatnības. Tiesa balstās uz to, ka pierādījumu pieļaujamība galvenokārt ir nacionālo tiesību reglamentācijas priekšmets un pierādījumu novērtēšana — nacionālo tiesu prerogatīva. Eiropas Cilvēktiesību tiesas uzdevums nav norādīt noteikumus, balstoties uz kuriem liecinieku liecības var uzskatīt par pieļaujamiem pierādījumiem, bet tās uzdevums, visticamāk, ir noskaidrot, vai iztiesāšana kopumā, iekļaujot arī pierādījumu iegūšanas veidus, ir bijusi taisnīga.