ŽURNĀLS

1997.gada 5.februārī pieņemtais Aizsargjoslu likuma (2002.gada 21.februāra likuma redakcijā) 6.pants Baltijas jūras un tās piekrastes aizsardzības nolūkos paredz Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslu. Viena no tās trijām sastāvdaļām ir krasta kāpu aizsargjosla. Tās platums ir atkarīgs no kāpu zonas platuma, bet nav mazāks par 300 m sauszemes virzienā, skaitot no vietas, kur sākas dabiskā sauszemes veģetācija.

Piekrastes aizsargjoslai raksturīga liela bioloģiska daudzveidība. No 198 biotopiem, kuri atzīti par apdraudētiem Eiropā, 58 ir atrodami arī Latvijā. Pie tiem pieder, piemēram, jūrmalas pļavas, mežainas jūrmalas kāpas, neskarti augstie purvi, smilšakmens atsegumi un upju straujteces. Šeit sastopamas vairākas Eiropā aizsargājamo augu un putnu sugas, ko Latvija apņēmusies saudzēt saskaņā ar Bernes konvenciju. Taču pašlaik šī teritorija ir pakļauta ļoti spēcīgai antropogēnai ietekmei. No vienas puses, tā ir pievilcīga vieta cilvēku atpūtai, jo katru gadu palielinās piekrastes apmeklētāju skaits. Diemžēl šajās vietās nav nepieciešamās infrastruktūras – trūkst autostāvvietu, pieejas ceļu un taku jūrai, atpūtas un apmešanās vietu. No otras puses, viens no lielākajiem draudiem krasta kāpu saglabāšanā ir būvniecība, kas atsevišķos gadījumos, autoresprāt, jau kļūst nekontrolējama. Īpaši iekārojamas vietas ir teritorijas, kas no 1940. – 1990.gadam bija slēgtas, jo kalpoja padomju armijas vajadzībām.