ŽURNĀLS

14. Janvāris 2003 /Nr.2 (260)

Vai bērns spēj pats sevi aizsargāt pret vardarbību
Dr.iur.
Andrejs Vilks
 

Vai bērns spēj pats sevi aizsargāt pret vardarbību

Dr.iur. Andrejs Vilks, Kriminoloģisko pētījumu centra vadītājs, — “Latvijas Vēstnesim”

VILKSMB.JPG (12491 bytes)
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Bērnu aizsardzība no visāda veida apdraudējuma ir būtisks un neatliekams mūsu valsts iestāžu un visas sabiedrības uzdevums. Lai tās nepieciešamību mūsu valstī tomēr pienācīgi novērtētu, šķiet lietderīgi noskaidrot kādu līdz šim nepētītu bērnu tiesību aizsardzības aspektu, — cik lielas ir bērnu iespējas pašiem aizsargāties pret visbīstamāko apdraudējumu — vardarbību — un uzbrukuma gadījumā saņemt pieaugušo palīdzību.

Tajā pašā laikā šķiet paradoksāli, ka, spriežot pēc Kriminoloģisko pētījumu centra veiktās aptaujas rezultātiem, bērnu pašpalīdzības iespējas ne tikai nemazina bērnu apdraudētību, bet — tieši pretēji — var pat visai ievērojami palielināt vardarbības upuru skaitu.

1. Bērnu pašaizsardzības iespēju vērtējums

Atstājot atklātu jautājumu par uzbrucēju un upuru fiziskā un skaitliskā spēka samēriem katrā konkrētā gadījumā un nenoliedzot, piemēram, visai dārgo cīņas paņēmienu apgūšanas lietderību, aptaujā tika noskaidrots dalībnieku viedoklis par to, vai bērni pašaizsardzības nolūkos nēsā dažādus savai/citu veselībai bīstamus priekšmetus un apzinās šādas rīcības iespējamās nevēlamās sekas.

Izrādās, ka aptaujātie jaunieši (augstskolu sākumkursu studenti), pedagogi (skolu vadītāji un skolotāji) un policisti (pašvaldību policijas darbinieki), kuriem no pašu pieredzes vai ikdienā ir iegūts ļoti daudzpusīgs priekšstats par bērnu rīcību un tās motīviem, pilnīgi neizslēdz iespēju, ka bērni, nepaļaujoties tikai uz savu fizisko spēku un nerēķinoties ar iespējamām tiesiskajām un citām sekām, pašaizsardzībai nēsā līdzi pat stekus un šaujamieročus.

Turklāt vairāk nekā puse respondentu uzskata, ka bērni nēsā līdzi nažus un citus ne tikai aizstāvībai, bet arī uzbrukumam izmantojamus priekšmetus.

Lai cik tas bīstami vai šokējoši izklausītos, šādam apgalvojumam nav pamata neticēt, sevišķi tāpēc, ka studenti paši vēl pirms 2 — 3 gadiem (līdz 18 gadu sasniegšanai) atbilstoši likumam tika uzskatīti par bērniem un tāpēc nevar būt aizmirsuši savu vienaudžu, jaunāko skolasbiedru un kaimiņu paražas.

 

Gāzes baloniņa nēsāšana aptaujas dalībniekus acīmredzot nepārsteidz — par to, ka bērni tā dara, ir pārliecināti ļoti daudzi (70,6%) respondenti, turklāt jaunieši šaubās vairākas reizes mazāk (tikai 3,2% no respondentu kopskaita nav zinājuši atbildi) nekā pedagogi (10%) un policisti (9%). Jaunieši arī daudz vairāk (11,9% respondentu kopskaita) domā, ka bērni gāzes baloniņus nēsā līdzi praktiski vienmēr (policisti — 6,8%, pedagogi — 5,4%). Apmēram vienāds visu grupu respondentu skaits pieļauj, ka šo veselībai potenciāli kaitīgo pašaizsardzības līdzekli (it īpaši neprasmīgas seku novēršanas gadījumā) bērni nēsā reti (13,9 — 16,8%), bet tikai pavisam nedaudzi šādu rīcību pilnīgi noliedz (2,2 — 2,7%).

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Rolands Beļevičs
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības uz mājokli un īpašuma reforma cilvēktiesību skatījumā
Liena Pilsētniece
Sertificēti pirmie maksātnespējas administratori
Sertificēto maksātnespējas administratoru saraksts
Ivars Mēkons
Svarīgākais aviopārvadātāja un tā prēposē civiltiesiskajā atbildībā
Edgars Pastars
Kas ir deleģētā likumdošana
AUTORU KATALOGS