Vai personas cieņa konfliktē ar vārda brīvību
Jautrīte Briede, LU Juridiskās fakultātes lektore, — “Latvijas Vēstnesim”
Divi stāsti ar turpinājumiem.
Pirmais stāsts: Slovākija
 Foto: no personiskā arhīva |
1991. gadā slovāku zinātniskais darbinieks D.Slobodniks publicēja autobiogrāfiju, kurā rakstīja, ka jaunībā ir piedalījies militārajā nometnē, ko vadījuši vācieši. Par to 1945. gadā padomju militārais tribunāls bija viņu notiesājis, ieslodzījis padomju gulagā, bet 1960. gadā PSRS Augstākā tiesa bija viņu reabilitējusi.
Neilgi pēc šīs publikācijas — 1992. gada jūnijā — Slobodniks kļuva par Slovākijas kultūras un izglītības ministru. Savukārt 1992. gada jūlijā publicists un rakstnieks L.Feldeks publicēja rakstu ar nosaukumu “Ar labunakti, mans mīļais”, kurā bija šāds teikums:
“Prāgā cietumnieks Havels atsakās no prezidenta amata. Bratislavā prokurors atkal diktē noteikumus. Un nosaka, ka viena partija ir virs likuma. Esesietis1 un čekists apkampj viens otru.”
Ar esesieti bija domāts Slobodniks. Šo apzīmējumu pārņēma arī daži citi par šo tēmu rakstošie žurnālisti. Pēc neilga laika Feldeks vairākos laikrakstos publicēja paziņojumu ar nosaukumu “Par labāku Slovākijas tēlu — bez ministra ar fašistisku pagātni”.
Tajā viņš norādīja, ka pēc publikācijām par Slobodnika pagātni pēdējam vajadzētu atstāt ministra amatu, kā tas parasti notiek citās demokrātiskās valstīs.
Viņš arī pauda bažas par to, ka Slobodnika palikšana amatā var radīt Slovākijas politisko, ekonomisko un kulturālo izolāciju.
Raksti par Slobodnika nominēšanu un viņa pagātni pēc Feldeka raksta tika publicēti arī The New York Times, Tribune de Genēva, Izvestia un Austrian Press Agency.
1992. gada septembrī Slobodniks, pamatojoties uz Slovākijas Civillikumu, iesūdzēja Feldeku tiesā par goda un cieņas aizskaršanu. Viņš norādīja, ka Feldeks ir publicējis nepatiesas ziņas un prasīja, lai Feldeks uz sava rēķina piecos laikrakstos publicētu atvainošanos un samaksātu viņam kompensāciju 250 000 Slovākijas kronu apmērā.
Bratislavas pilsētas tiesa sūdzību noraidīja, jo secināja, ka Slobodniks tiešām bijis Hlinkova mladez biedrs un ka šī organizācija sadarbojās ar fašistiem. Tiesa gan atzina, ka PSRS Augstākā tiesa pēc 15 gadiem bija atcēlusi notiesājošo spriedumu sakarā ar faktu trūkumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes