ŽURNĀLS

Vai Latvijā ir Pūpēžu pagasts? Šķiet, ka nav vis, tāpēc lai šajā rakstā Pūpēžu pagasts apzīmē jebkuru no ārkārtīgi mazajām, neracionālajām un bieži tik spītīgajām pašvaldībām. Tās, šķiet, vēl nav attapušās, ka pēc aptuveni 13 mēnešiem Latvija, visticamāk, kļūs par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti.

Šādas pārdomas raisa aizdomīgais klusums – pašvaldības nav klāstījušas plašākai auditorijai savas vīzijas par ES nākotni. Jāšaubās, vai šis miers ir izskaidrojams ar konstitucionāli korektu attieksmi – lai atceramies dažu pašvaldību niķošanos pirms Valsts pārvaldes iekārtas likuma izsludināšanas, kas skaidri apliecināja nevēlēšanos izprast unitāras valsts jēdzienu. Daudz ticamāks šķiet skaidrojums, ka ne katru Latvijas nostūri ir sasniegušas ziņas par Eiropas konstitucionālisma diskusijā tik aktuālo tematu, proti, reģionu lomu ES. Vai varbūt šīs ziņas nav sastapušas dzirdīgas ausis, kas pieder attapīgai galvai?

Ir iespējams izšķirt divus viedokļu strāvojumus – dēvēsim tos par garlaicīgo un laikmetīgo. Garlaicīgās domas aizstāvji apgalvo, ka ES apvieno dalībvalstis un tālab Savienības līmenī runāt par reģioniem nav nekādas vajadzības, ja neņem vērā nepieciešamību tos izdalīt dažu specifisku politiku īstenošanai, piemēram, vides aizsardzības jautājumos. Šī nostāja politisku un normatīvu iemeslu dēļ ir nostiprinājusies praksē, taču to atbalstīt publiski ne vienmēr ir labais tonis. Daudz drošāk ir piekrist kādai no alternatīvās, proti, laikmetīgās, pieejas variācijām, kuras vieno līdzšinējā darbības varianta kritika un galvenie argumenti.

Saskaņā ar populāro demokrātijas deficīta, subsidiaritātes un kompetenču sadalījuma litāniju problēmas sakne meklējama faktā, ka tādiem subjektiem kā dalībvalstu parlamenti, reģionālās pārvaldes institūcijas un – daži uzdrošinās sacīt – pat arī sabiedriskajai domai šajos jautājumos tieša ietekme ir liegta.