ŽURNĀLS

Foto: no personiskā arhīva

Ievads

Kā zināms, Eiropas Kopienas (EK) konkurences noteikumi ir vērsti uz efektīvas konkurences struktūras aizsardzību kopējā tirgū. Taču intelektuālā īpašuma tiesības piešķir pagaidu ekskluzīvas tiesības, un tādējādi tiecas ietekmēt kopējo tirgu. Tajā pašā laikā tās tiek vērtētas kā nepieciešams un pelnīts atalgojums par radošiem centieniem un, kas nebūt nav mazsvarīgi, par attīstības stimulu. Tādēļ ir būtiski noteikt šo divu potenciāli pretrunīgo likumu sistēmu mijiedarbību.

Šī publikācija ir mēģinājums analizēt Eiropas Kopienas konkurences noteikumu pašreizējo nostāju attiecībā uz intelektuālo īpašumtiesību turētājiem dominējošā stāvoklī, kuri atsakās piešķirt trešajām personām licenci uz aktīviem, ko aizsargā ekskluzīvas intelektuālā īpašuma tiesības. Demonstrēts, ar kādiem nosacījumiem atbilstoši kompetences noteikumiem šiem tiesību turētājiem jādalās savos aktīvos. Apcerējumā mēģināts novērtēt būtiskā aprīkojuma doktrīnas (“essential facilities doctrine”) kā Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk tekstā – EK līgums) 82.panta piemērošanas instrumenta lomu šādās situācijās Eiropas tiesu praksē. Visbeidzot, tajā sniegts arī doktrīnas pārskats, parādot dabiskās spriedzes starp konkurences režīma un intelektuālā īpašuma tiesību sistēmas mērķiem risināšanas priekšrocībām un trūkumiem.