ŽURNĀLS

8. Jūlijs 2003 /Nr.25/26 (283/284)

Mantojuma prasība
1 komentāri

Mantojuma prasība

LU Juridiskās fakultātes studente Annija Švemberga

SVENBERGA.JPG (15948 bytes)
Foto: no personiskā arhīva

Šim zinātniskajam pētījumam LU Juridiskās fakultātes studentu zinātnisko darbu konkursā 3.-5. kursu grupā piešķirta 1. vieta. Darba zinātniskais konsultants - asist. Pauls Bulavs

Gadsimtu gaitā cilvēki ir veidojuši un attīstījuši noteikumus, lai būtu iespējams dzīvot racionālā, civilizētā sabiedrībā. Liela daļa šo noteikumu ir raduši atspoguļojumu vispārsaistošos priekšrakstos, kuri, laikam ritot, dažādās izpausmēs ir ietverti normatīvos aktos. Cilvēki ir radījuši un turpina radīt dažādas tiesības, lai nodrošinātu taisnīgu līdzāspastāvēšanu. Ne vienmēr pietiek ar kādas tiesības deklarēšanu, lai visa sabiedrība to ievērotu, ir nepieciešamas tiesību normas, ar kuru palīdzību tiek īstenota personas tiesību aizsardzība.

Mantojuma tiesības ir civiltiesību neatņemama sastāvdaļa. “Cilvēks dzīvo tikai vienu mūžu, bet viņa darba augļi kā mantojums var pāriet no paaudzes uz paaudzi.”1 Taču nākamajā paaudzē var veidoties konflikti par mantojuma piederību, sadali, mantojuma tiesību prioritāti kādam no vairākiem mantiniekiem. Tādējādi ir radusies nepieciešamība pēc mantojuma tiesības aizsardzības. Šādam nolūkam pastāv mantojuma prasība, kuras vēsturiskās saknes meklējamas jau romiešu tiesībās.

Šī darba mērķis ir izveidot Latvijas Civillikumā (CL) regulētās mantojuma prasības definīciju, ņemot vērā tās vēsturisko attīstību, analizējot tās nepieciešamos priekšnoteikumus un salīdzinot dažādus juridiskajā literatūrā izteiktus viedokļus, kā arī apskatīt mantojuma prasības un ar to saistīto problēmu atspoguļojumu Latvijas tiesu praksē.

 

Mantojuma prasība romiešu tiesībās

Mantojuma prasība romiešu tiesībās nav viena atsevišķa, vienota prasība, bet par mantojuma tiesību literatūrā tiek atzītas vairākas specifiskas prasības: Hereditatis petitio; Querella inofficiosi testamenti; Interdictum quod bonorum; Exceptio doli generalis; Actio ad suplemendam legitimam.2

Lai varētu īsi raksturot katru no šīm prasībām, nepieciešams ielūkoties romiešu tiesībās pastāvējušajā mantošanas sistēmā, kuras ietvaros pastāvēja nosauktās prasības. Romiešu tiesībās noteiktai mantinieku kategorijai, tuvākajiem mantiniekiem – sui heredes (personas, kas nomirēja nāves brīdī atradās viņa varā3) – bija tā sauktā nepieciešamā, automātiskā mantošana, kad līdz ar mantojuma atklāšanos šīs personas kļuva par mantiniekiem un no šīm tiesībām nevarēja atteikties4. “Sui heredes gadījumā vēl skaidrāk ir redzams, ka īpašuma tiesību nepārtrauktība noved līdz tam, ka tiek uzskatīts, ka nekāda mantošana nav notikusi, bet ka viņi [mantinieki] jau bija īpašnieki kaut kādā nozīmē pat tēva dzīves laikā. (D.28.2.11.)”5 Šeit jāatzīmē, ka Latvijas pirmskara juridiskajā literatūrā — V. Bukovska apkopotajos Baltijas Vietējo Civillikumu kopojuma komentāros — ir izteikts viedoklis par Latvijas Civillikuma atbilstību romiešu tiesību sistēmai6, “saskaņā ar kuru mantojumu iegūst ar mantojuma pieņemšanu”, un šis viedoklis ir atkārtots arī citu autoru darbos gan pirmskara literatūrā7, gan Latvijas jaunākajā mantojuma tiesībām veltītajā darbā.8 Šis viedoklis ir jāatzīst par ļoti vispārinātu un neprecīzu, jo, kā liecina romiešu tiesībām veltītie pētījumi, tad mantojuma pieņemšana attiecās tikai uz “mantiniekiem, kas neietilpa sui heredes sastāvā (piemēram, testamenta mantiniekiem)”.9 Romiešu tiesību avotos, Justiniāna 28. digestas fragmentā, lasāms: “Sui heredes gadījumā formāla pieņemšana nav vajadzīga, tāpēc ka viņi uzreiz kļūst par mantiniekiem saskaņā ar likumu. (D.38.16.14.)”10

Šādas sistēmas ietvaros mantojuma tiesību aizsardzībai pastāvēja hereditatis petitio. Piektās digestas 3. titula “De hereditatis petitione” teksta fragmentā teikts: “Mantojuma izprasīšanas prasībā atbild tas, kurš valda tiesības kā mantinieks vai valda lietu, kas ietilpst mantojuma sastāvā, kaut vai nenozīmīgu (lietu). Tātad tam, kurš ir mantinieks [..], tiesnesis, savu pienākumu pilnvarots, piešķir to, ko valda atbildētājs.”11

Interesanti ir apskatīt vārdu hereditatis petitione tulkojumu un skaidrojumu. Krievu valodā tas tiek tulkots kā “bcnht,jdfybt yfcktlcndf”,12 tātad tieši mantojuma “izprasīšana”. Angliski tas tiek tulkots kā “the seeking of the inheritance”,13 tātad – mantojuma14 prasīšana. No šī termina tulkojuma var secināt, ka hereditatis petitio gadījumā ir runa nevis par mantojuma tiesības aizsardzību, bet par mantojuma vai pie tā piederošu lietu izprasīšanu, atgūšanu. Tomēr no tulkojuma vien nevar izdarīt pietiekamus secinājumus. Tāpēc jāskatās, kā šis termins tiek skaidrots romiešu tiesībām veltītos pētījumos.

komentāri (1)
1 KOMENTĀRS
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
zane beļavska
14. Februāris 2011 / 14:51
0
ATBILDĒT
jurista vārds jūlijs 2003
visi numura raksti
Dienas un darbi
Izsludinātie likumi
Par dzīvojamās telpas īres līguma atzīšanu par spēkā neesošu
Par zaudējumu piedziņu
Rita Belousova
Cik kvalitatīvi ir mūsu tiesu spriedumi
AUTORU KATALOGS