ŽURNĀLS

Notārs (Šveice), Starptautiskās latīņu notariāta savienības kasieris Mišels Merloti

1989.gads — Berlīnes mūra krišana, 1991.gads — Latvijas neatkarība, 1993.gads — Latvijas notariāta likums.

Šāda hronoloģija praktiski nemainīgā veidā atrodama vairumā Austrumeiropas valstu, tai skaitā tajās, kas agrāk ietilpa PSRS.

PSRS atteikšanās no pārraudzības pār satelītvalstīm, pēc tam pašas PSRS sabrukums pārsteidza nesagatavotas varas struktūras visā pasaulē. Protams, šādu scenāriju varēja prognozēt, taču laika faktors absolūti netika ņemts vērā. Rietumu pasaule bija ļoti pārsteigta, pēkšņi kļūstot par vienīgo spēku, kas nosaka pasaules kārtību.

Bija nepieciešams ātri veikt pasākumus, kas nepieļautu, ka šīs pavisam jaunās demokrātijas iegrimst anarhijā vai pat pilsoņu karā, kā tas notika Moldovā, Albānijā vai Dienvidkaukāzā. Visas „tradicionālās” Austrumeiropas valstis jau bija ANO sastāvā. Savukārt valstis, kas radās Padomju Savienības vietā, bija jāuzņem šajā organizācijā tuvākajās nedēļās pēc to neatkarības pasludināšanas.

Līdz ar to bija pilnīgi loģiski, ka ANO bija jāuzņemas arī pienākums pasludināt “spēles noteikumus” atbilstoši šādai shēmai:

• jaunas konstitūcijas pieņemšana;

• vēlēšanu sarīkošana;

• tiesu sistēmas reforma vai izveidošana;

• plānveida ekonomikas likvidācija un tirgus ekonomikas ieviešana.

Balstoties uz šāda pamata, tika izveidots starptautisko institūciju, organizāciju un aģentūru tīkls, lai uzraudzītu “spēles noteikumu” izplatību un ievērošanu.

Īpaši neiedziļinoties detaļās, minēsim, ka šo uzraudzības tīklu veido šādas institūcijas:

• ANO un tās specializētās organizācijas;

• Eiropas Padome;

• Pasaules banka;

• Starptautiskais valūtas fonds;

• dažādas nacionālās valstiskās un nevalstiskās organizācijas (galvenokārt no ASV, Vācijas un Austrijas).