ŽURNĀLS

Zvērināts notārs Indulis Šermukšnis

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Referāts nolasīts Latvijas atjaunotā notariāta desmitgadei veltītajā zinātniskajā konferencē “Latvijas notariāts ceļā uz Eiropas Savienību”, kas notika Rīgā 5. un 6. septembrī.

Desmit gadi, kopš Latvijā pastāv latīņu notariāts, ir salīdzinoši neliels, taču pietiekams laiks, lai notariāts būtu parādījis savas iespējas, un īstais laiks, pēc kura atskatīties, lai novērtētu esošo situāciju un veiktu nepieciešamās korekcijas.

Šis desmit gadu periods ir sācies ar 1937.gada Notāru likuma atjaunošanu un papildināšanu 1993.gadā un intensīvu notāru darba cēlienu pēc tam, kas saistīts vispirms ar īpašumu restitūciju, tad ar valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju un zemes reformu.

Šis periods ir noslēdzies ar šo desmit gadu laikā būtiskākajiem grozījumiem Notariāta likumā — gan tādiem, kas sabiedrības interesēs notariāta sistēmu nostiprina (grozījumi notariālajā procesā un mantojumu lietu nodošana notāru pārraudzībā), gan tādiem, kas vieš bažas par notariāta turpmāku efektivitāti (numerus clausus principa atcelšana).

Lai arī šādā jubilejas reizē klātos vairāk runāt par notariāta sasniegumiem, manuprāt, šis ir īstais brīdis, lai runātu arī par notariāta problēmām un to iespējamiem risinājumiem, it īpaši tādēļ, ka pašlaik Latvijas notariāta nākotne no tiem ir tik atkarīga.

Šī pētījuma mērķis ir noskaidrot, vai notāra darbības vēlamajam modelim ir pietiekams likumiskais regulējums, vai šis modelis faktiski tiek īstenots un kādas problēmas to kavē.