ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Elektronisko pierādījumu izmantošanas tiesiskie aspekti

Mag. iur. Uldis Miķelsons, doktorants, Biznesa augstskolas “Turība” Tiesību zinātņu katedras vadītājs, – “Jurista Vārdam”

Nobeigums.
Sākums “JV” Nr.16, 27.04.2004.

Atbilstoši praktiskās situācijas attīstībai nepieciešams efektīvs likumdošanas un tiesību normu piemērošanas process, lai būtu nodrošināta būtisko apstākļu pietiekama un precīza tiesiskā reglamentācija, kas nodrošina visu publisko un privāto tiesību subjektu interešu aizsardzību saistībā ar informācijas tehnoloģiju izmantošanu.
Elektronisko dokumentu likuma 1.pants ietver šādu jēdziena “Elektroniskais dokuments” definīciju: “jebkuri elektroniski radīti, uzglabāti, nosūtīti vai saņemti dati, kas nodrošina iespēju tos izmantot kādas darbības veikšanai, tiesību īstenošanai un aizsardzībai”. Savukārt elektronisko parakstu šis likums definē šādi: “Elektroniskais paraksts — elektroniski dati, kas pievienoti elektroniskajam dokumentam vai loģiski saistīti ar šo dokumentu, nodrošina elektroniskā dokumenta autentiskumu un apstiprina parakstītāja identitāti.”
Līdz Elektronisko dokumentu likuma pieņemšanai visplašāk elektronisko dokumentu pielietojumu reglamentēja atjaunotais Zemesgrāmatu likums. Šā likuma 7.nodaļa “Datorizētā zemesgrāmata” (spēkā no 18.11.1998.) nosaka kārtību, kādā nekustamie īpašumi un ar tiem saistītās tiesības ierakstāmas un nostiprināmas zemesgrāmatās datorizētā veidā. Likuma pārejas noteikumi paredz, ka pēc visu līdzšinējo zemesgrāmatu ierakstu pārrakstīšanas datorizētajā zemesgrāmatā un pēc to pilnīguma un pareizības elektroniskas apliecināšanas (autorizācijas) attiecībā uz visām zemesgrāmatu nodaļas pārziņā esošajām zemesgrāmatām, nodaļas priekšnieks pieņem lēmumu pārtraukt zemesgrāmatu vešanu līdzšinējā formā un pāriet uz to kārtošanu datorizētā veidā.
Elektronisku dokumentu izmantošanu paredz arī citi normatīvie akti. Piemēram, Komercķīlas likums reglamentē nosacījumus attiecībā uz informācijas apmaiņu starp komercķīlu reģistru un kustamo lietu reģistriem, reģistrējot komercķīlas. Komerclikuma 72. p. (4) d. paredz iespēju māklerim (komersants, kurš nodarbojas ar starpniecību darījumu noslēgšanā citu personu labā, nebūdams pastāvīgi saistīts ar šīm personām līgumiskās attiecībās) veikt ierakstus darījumu žurnālā par visiem noslēgtajiem darījumiem arī elektroniskā formā. Elektronisko dokumentu izmantošanu nosaka arī likums “Par grāmatvedību”, likums “Par uzņēmumu gada pārskatiem”, likums “Par konsolidētajiem gada pārskatiem”, Patērētāju tiesību aizsardzības likums, Dzīvesvietas deklarēšanas likums un vairāki citi.
Arī Administratīvā procesa likums (APL) paredz elektronisko dokumentu izmantošanu, turklāt administratīvajā procesā elektroniskie dokumenti var būt izmantoti kā pierādīšanas līdzekļi. APL 149.pants definē pierādījumu jēdzienu šādi: “Pierādījumi administratīvajā lietā ir ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti administratīvā procesa dalībnieku prasījumi un iebildumi, kā arī ziņas par citiem faktiem, kuriem ir nozīme lietas izspriešanā.” Savukārt 152. p. (1) d. nosaka: “Tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus.”
Administratīvajā procesā pieļautos pierādīšanas līdzekļus reglamentē APL 20.nodaļa. Tā nosaka tādus pierādīšanas līdzekļus, kā paskaidrojumi, liecinieku liecības, rakstveida pierādījumi, lietiskie pierādījumi, ekspertīze, personu apvienības viedoklis (Amicus curiae).
No minētajiem īpaši jānorāda uz rakstveida pierādījumu reglamentāciju, jo tā faktiski paredz iespēju administratīvajā procesā izmantot elektroniskos pierādījumus, kaut arī tie šajā likumā tiek saukti par rakstveida pierādījumiem. Administratīvā procesa likums rakstveida pierādījumus definē 167.pantā: “Rakstveida pierādījumi ir ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme lietā, un šīs ziņas ar burtu, ciparu un citu rakstveida zīmju vai tehnisku līdzekļu palīdzību ierakstītas dokumentos, citos rakstos, kā arī attiecīgās ierakstu sistēmās (audio, videomagnetofonu lentes, datoru disketes, kompaktdiski, digitālie videodiski).”
Tulkojot šo tiesību normu jēdzieniski, tā nozīmē, ka jebkādas ziņas par faktiem, kuriem ir nozīme administratīvajā lietā, kuras ir fiksētas elektroniskā formā neatkarīgi no to nesēja tehniskā raksturojuma, var būt izmantotas kā rakstveida pierādījumi.