Valsts atbildība pret starptautisko kopienu
Dipl. iur. Debora Pāvila – “Jurista Vārdam”
 Foto: Arnis Blumbergs, “LV” |
Turpinājums.
Sākums “JV” Nr.25, 6.07.2004.
Tā Starptautiskā tiesa 1962.gada spriedumā konstatēja, ka Mandāts faktiski un tiesiski ir starptautisks līgums, ar kuru izveidots jauns starptautisks režīms.24 Tiesa arī secināja, ka no Mandāta jurisdikcijas klauzulas teksta un mērķa izriet, ka “Līgas dalībvalstīm piemīt tiesība vai tiesiska interese prasīt, lai Pārvaldītājs pildītu savus pienākumus kā pret Pārvaldāmās teritorijas iedzīvotājiem, tā pret Nāciju līgu un tās dalībvalstīm”.25
Tātad pēc Starptautiskās tiesas ieskata jebkura Nāciju līgas un Mandāta režīma dalībvalsts bija tiesīga prasīt Dienvidāfrikas atbildību par Mandāta pienākumu pārkāpšanu. Citiem vārdiem sakot, tiesa uztvēra pienākumus, kas Dienvidāfrikai jāpilda saskaņā ar Mandātu, kā pienākumus erga omnes partes. Mandāta jurisdikcijas klauzula deva tiesības jebkurai Nāciju līgas un Mandāta režīma dalībvalstij celt prasību pret Dienvidāfriku par Mandāta pienākumu pārkāpšanu, pat ja prasītāja valsts pārkāpuma rezultātā nebija cietusi tiešu kaitējumu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes