ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

14. Septembris 2004 /Nr.35 (340)

Juridiskās personas kriminālatbildība: teorija un prakse
Dr.iur.
Uldis Ķinis
 

Juridiskās personas kriminālatbildība: teorija un prakse

Mg. iur. Uldis Ķinis, Kuldīgas rajona tiesas priekšsēdētājs, LU Juridiskās fakultātes doktorants, – “Jurista Vārdam”


Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Par palīdzību šī raksta sagatavošanā vēlos pateikties Torunas (Polija) Kopernika universitātes profesoram Andžejam Adamskim un Deitonas (ASV) universitātes profesorei Suzannai Brennerei
Raksta galvenais mērķis ir analizēt to valstu pieredzi, kur juridisko personu kriminālatbildība ir krimināltiesību sastāvdaļa, un, pamatojoties uz veikto analīzi, rast risinājumus juridisko personu atbildības ieviešanai mūsu valstī.
Raksta sākumā aplūkošu juridiskās personas atbildības institūta rašanās vēsturiskos aspektus un salīdzinošo tiesību kontekstā juridisko personu kriminālatbildības modeļus dažādās pasaules valstīs, to priekšrocības un kritiku.
Pēc tam analizēšu juridiskās personas kriminālatbildības institūta piekritēju un noliedzēju argumentus Latvijas krimināltiesību doktrīnas kontekstā un izteikšu priekšlikumus šīs problēmas tālākrisinājumam.
Juridisko personu sodīšana nav 19. vai 20.gadsimta novitāte, to 17.gadsimtā ieviesa Itālijā, kur par pārkāpumiem varēja sodīt pilsētas, cietumus un citus korporatīvus nodibinājumus. 1670.gadā līdz ar Napoleona kodeksa pieņemšanu juridisko personu kriminālatbildību ieviesa Francijā, bet šo ideju kategoriski noraidīja pārējās Eiropas valstis.
Franču kriminālists A.Mestrs, aizstāvot juridisko personu kriminālatbildības nepieciešamību, rakstīja: “Mūsdienu pasaulē aizvien biežāk sastopami tādi kolektīvi noziedzīgu nodarījumu veidi, kur nevar vainot tikai vienu konkrētu personu, bet gan visu kolektīvo kopumu.”
Kriminālatbildībai nepieciešami divi nosacījumi: 1) vainīgā vēlme izdarīt noziedzīgu nodarījumu, 2) apstākļi, lai vainīgais to varētu izdarīt.
Šie nosacījumi piemīt arī juridiskām personām. Tiek uzskatīts, ka kolektīvs sastāv no indivīdiem, kurus vieno kopīgs mērķis. Kolektīvā vienotība veido kopīgo kolektīvo gribu. Šī griba izpaužas juridisko personu institūciju (kopsapulču, valžu, padomju u.c.) vai to personu darbībā, kas realizē šo kolektīvo orgānu gribu, piemēram, direktors, pārvaldnieks u.c.1 A.Mestrs uzskata, ka šīs personas uzskatāmas par juridiskās personas gribas paudējiem.
Šādu doktrīnu asi kritizēja vācu tiesību zinātnieki Savinji un Feijerbahs, norādot, ka juridiska persona pastāv tikai tiktāl, ciktāl to atzīst vara. Tā darbojas juridiski relevanti vienīgi tajās robežās, kas noteiktas statūtos, bet, tā kā statūtos paredzēta tikai likumīga darbība, tiesībpārkāpumi, kuri izdarīti juridiskās personas vārdā, bet ar valdes vai citu pārvaldes orgānu atbalstu, uzskatāmi par fizisko personu individuāliem nodarījumiem, un tos nevar attiecināt uz juridisku personu.
Izcilais krievu kriminālists N.Tagancevs, noraidot juridisko personu kriminālatbildības ideju, norāda, ka “.. noziedzīgā nodarījumā par vainīgu var atzīt tikai fizisku personu”.2 Līdzīgu viedokli pauž lielākā daļa krimināltiesību zinātnieku gan Latvijā, gan arī citās pasaules valstīs.
Tāpēc nepareizi ir uzskatīt, ka visās valstīs, kur likumdevējs ir ieviesis juridiskās kriminālatbildības institūtu, krimināltiesību doktrīna ir atteikusies no vainas individualizācijas principa.
P.Mincs, vērtējot Feijerbaha un Savinji uzskatus, atbalsta cita vācu zinātnieka O.Gierkes viedokli par to, ka juridiskā persona ne ar ko neatšķiras no fiziskas personas, jo arī fiziskas personas darbību nosaka likums, un jebkura darbība ārpus tā ir jāvērtē kā krimināla rīcība. Ja juridiskā persona spēj slēgt juridiskus darījumus un atbildēt civilā kārtā, tai nav izslēgta arī kriminālā sodāmība, kaut arī tās darbība vai bezdarbība notikusi pēc juridiskās personas pilnsapulces lēmuma.3
Tomēr P.Mincs piekrīt arī tiem zinātniekiem, kas uzskata, ka netaisnīgi ir sodīt tos juridisko personu kolektīvo institūciju locekļus, kuri nav piedalījušies attiecīgā juridiskās personas lēmuma, kas rada kriminālatbildības pamatu, pieņemšanā vai balsojuši pret to, jo tas ir pretrunā ar soda individualitātes principu.

komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Ringolds Balodis
Juridiskā literatūra
Par konstitucionālajām tiesībām
Informācija
Notāri paplašina savstarpējo sadarbību
Informācija
Aicina pieteikties dalībai ekspertu tīklā
Informācija
Apvienojas skandināvu un Baltijas valstu juristi
Dana Rone
Skaidrojumi. Viedokļi
Sadarbība attīstības jomā: būtība un tiesiskais regulējums
AUTORU KATALOGS