ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Mg.iur. Ilona Bulgakova, LPA Krimināltiesību katedras lektore

Nobeigums. Sākums “JV” 7.12.2004., Nr.47

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Raksta pamatā – publiskā lekcija Juristu dienu ietvaros 2004.gada 26.oktobrī

Izziņa Francijas kriminālprocesā

Francijā ir spēkā 1958.gada Kriminālprocesa kodekss. Izziņa Francijas kriminālprocesā ir “Krimināllikuma pārkāpumu faktu noskaidrošana, pierādījumu savākšana un personu, kas izdarīja šos pārkāpumus, meklēšana līdz izmeklēšanas sākšanai” (Francijas KPK 14.p.).¹⁶ Tā ir uzskatāma par sākotnēju kriminālprocesa stadiju, kas ilgst līdz krimināllietas ierosināšanas (mūsu kriminālprocesa nozīmē) vai publiskās prasības ierosināšanas (Francijas kriminālprocesa izpratnē). Izziņa var tikt sākta pēc prokurora norādījuma vai tiesu policijas iniciatīvas. Izziņas mērķis ir savākt materiālu (pierādījumus) par publiskās prasības ierosināšanas pamatu. L. Golovko salīdzina izziņu Francijā ar krimināllietas ierosināšanas stadiju Krievijas kriminālprocesā, kuras gaitā tiek veikta iesniegumu un pieteikumu pārbaude par noziedzīgajiem nodarījumiem.
Francijā izziņas funkciju (t.i., “tiesu policijas funkcija”) veic nacionālā policija un citas administratīvas iestādes – nacionālā žandarmērija, prefektūras u.c. Interesanti, ka minētās struktūrvienības atrodas dažādu resoru pakļautībā. Nacionālā policija pakļaujas iekšlietu ministram, bet nacionālā žandarmērija ietilpst Aizsardzības ministrijas struktūrā. Veicot kriminālprocesuālo funkciju, minēto iestāžu amatpersonas veido tiesu policiju. Pēc A.Smirnova domām, izziņai pamatā ir meklēšanas raksturs, jo tiesa un aizstāvis tajā nepiedalās, lēmumus par krimināllietas virzību un piespiedu līdzekļu piemērošanu pieņem kriminālvajāšanu veicošā amatpersona – d’office.¹⁷
Lietvedība krimināllietā Francijā sākas brīdī, kad tiek saņemta vai atklāta informācija par izdarīto noziegumu un beidzas ar brīdi, kad prokurors pieņem lēmumu par kriminālvajāšanas ierosināšanas pamatu esamību (neesamību). Izziņas mērķis ir, pirmkārt, ātri atklāt noziegumu, meklēt aizdomās turētos un veikt neatliekamas procesuālas darbības. Otrkārt, sagatavot materiālus prokuroram jautājuma izlemšanai par kriminālvajāšanas ierosināšanu, nozieguma kvalifikāciju un lietas nodošanu kompetentai iestādei (tiesai vai izmeklēšanas tiesnesim).
2000.gada 15.jūnijā Francijā tika pieņemts likums, kuram saskaņā ar Francijā pastāvošu tradīciju (katrs likums, kas paredz izmaiņas vai papildinājumus kriminālprocesuājalā likumdošanā, tiek sevišķi apzīmēts) tika piešķirts nosaukums – “Likums nevainīguma prezumpcijas un cietušā tiesību aizsardzības nostiprināšanai”. Atbilstoši šim likumam kriminālprocesa tiesībās nostiprināti principi – taisnīgums, sacīkste, pušu tiesību līdztiesība, vajāto personu līdztiesība likuma priekšā, tiesu kontrole pār izmeklēšanu un cietušo tiesību ievērošanā, nevainīguma prezumpcija, tiesības zināt apsūdzošo pierādījumu saturu un tiesības uz aizstāvību, procesuālo piespiedu līdzekļu proporcionalitāte, tiesvedības termiņš, tiesības pārsūdzēt apsūdzošu spriedumu. ¹⁸ Interesanti, ka nevainīguma prezumpcija 2000.gada likumā tika traktēta šādi: “Tiek prezumēts, ka jebkura aizdomās turēta vai apsūdzēta persona tiek uzskatīta par nevainīgu tikmēr, kamēr nav noskaidrota tās vaina.”
Francijas kriminālprocesā paredzēti dažādi procesuālās aizturēšanas termiņi atkarībā no aizturēšanas iemesla. 1981.gada 4.augusta likums noteica aizturēšanas termiņu – 48 stundas. Līdz tam likumdošanā bija paredzēts ārkārtējs aizturēšanas termiņš – līdz 10 diennaktīm.
Kriminālprocesa kodeksa II daļa “Izziņa un personības pārbaude” reglamentē personības pārbaudi un aizturēšanu personības noskaidrošanai pirms izziņas sākšanas. “Lai gan personības pārbaude notiek ārpus konkrētās krimināllietas, tā tiek veikta prokuratūras uzraudzībā, kas nodrošina lielākas pilsoņu tiesību garantijas,” uzskata Francijas kriminālprocesa pētnieks, Krievijas zinātnieks L.