ŽURNĀLS Eiropas telpā

Civillietu un komerclietu piekritība Eiropas Savienībā

Nobeigums. Sākums “JV” Nr.4, 1.02.2005.

Foto: no personiskā arhīva

Latvijas un Polijas līgums attiecībā uz tiem jautājumiem, kas šobrīd jau pakļauti Briseles I Regulas noteikumiem, ietver vispārējas piekritības normas, proti, attiecībā uz līgumsaistībām, saistībām, kas izriet no neatļautas darbības, vienošanās ceļā noteiktu piekritību un piekritību darba attiecību jautājumos.²⁵ Savukārt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas līgums paredz vispārēju piekritības pamatu pēc atbildētāja dzīvesvietas civillietās un ģimenes lietās, kā arī prasībās pret juridiskām personām pēc juridiskās personas pārvaldes institūcijas, pārstāvniecības vai filiāles atrašanās vietas. Īpaši piekritības noteikumi minētajā trīspusējā līgumā ir paredzēti tikai ārpuslīgumiska kaitējuma nodarīšanas rezultātā, kā arī tiek paredzēta iespēja pusēm vienošanās rezultātā noteikt kompetento tiesu.²⁶ It īpaši Polijas un Latvijas līgums vienlaikus noveda pie tāda rezultāta, ka abu līgumslēdzēju valstu tiesas bija kompetentas izskatīt konkrēto jautājumu. Pirmkārt, par kompetentu tika atzīta tās līgumslēdzējas puses tiesa, kuras teritorijā atbildētājam ir dzīvesvieta vai atrašanās vieta. Alternatīvi tika paredzēts, ka kompetenta ir arī tās līgumslēdzējas puses tiesa, kuras teritorijā atrodas prasītāja dzīvesvieta vai atrašanās vieta, ja šajā teritorijā atrodas strīda priekšmets vai prasītāja īpašums (neatļautu darbību un darba strīdu gadījumos – atbildētāja īpašums). Jāpiebilst, ka darba attiecībās prasība darba strīdos varēja tikt celta arī tās līgumslēdzējas puses tiesās, kuras teritorijā ir vai bija darbs vai arī tam vajadzētu būt izpildītam. Tādējādi faktiski neatkarīgi no tā, kur prasība tika celta – vienā līgumslēdzējā valstī vai otrā, lielākajā daļā gadījumu abu valstu tiesas bija kompetentas.
Briseles I Regulas īpašās piekritības normas, ²⁷ kā arī speciālās piekritības normas²⁸ atsevišķos tiesību jautājumos salīdzinoši detalizētāk nosaka piekritības regulējumu.