ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Foto: no personiskā arhīva

Rakstu publicēšanai ieteicis Juridiskās fakultātes lektors Mg.iur. Māris Lejnieks

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr.2004–15–0106, lemjot par likuma “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” atsevišķu normu atbilstību Satversmes 98.pantam, šā panta kontekstā ir atsaukusies uz “diplomātisko aizsardzību”.¹
Spriedumā Satversmes tiesa norādījusi: “diplomātiskā aizsardzība nepieder pie pamattiesībām, bet ir uzskatāma par cilvēktiesību īstenošanas mehānismu un var izpausties, piemēram, tādējādi, ka personai tiek nodrošināta pieeja konsulārajām institūcijām”.²
Diplomātiskā aizsardzība ir starptautisko tiesību jautājums, un tā saturs būtiski atšķiras no tā, kā to ir raksturojusi Satversmes tiesa savā 2005.gada 7.marta spriedumā. Ņemot vērā niecīgo publikāciju skaitu par diplomātisko aizsardzību latviešu valodā, šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu šajā jautājumā, īpaši pievēršot uzmanību tādam diplomātiskās aizsardzības realizēšanas aspektam kā vietējo tiesiskās aizsardzības līdzekļu izsmelšana.

Diplomātiskās aizsardzības jēdziens

Atbilstoši starptautiskajām tiesībām valsts ir atbildīga par kaitējumu, kas nodarīts ārvalstniekam valsts nelikumīgas darbības vai bezdarbības rezultātā. Diplomātiskā aizsardzība savukārt ir procedūra, ko valsts, kuras piederīgais ir aizskartā persona, var izmantot, lai nodrošinātu šīs personas aizsardzību un gūtu kompensāciju sakarā ar starptautisko tiesību pārkāpumu.³
Pastāvīgā Starptautiskā tiesa (Permanent Court of International Justice- angļu val.) jau 1924.gadā Mavrommatis Palestine Concessions lietā atzina, ka diplomātiskā aizsardzība ir valsts tiesība, atbilstoši kurai “valsts ir tiesīga aizsargāt savus subjektus, kas aizskarti ar darbībām, kuras ir pretējas starptautiskajām tiesībām un kuras izdarījusi cita valsts”.⁴ Atbildētājas valsts pienākums ir pārkāpts nevis pret aizskarto personu, bet gan pret valsti, kuras piederīgais attiecīgā persona ir. Līdz ar to prasītājai valstij ir pilnīga brīvība atturēties no prasības celšanas vai atteikties no jau celtas prasības.⁵
Šo diplomātiskās aizsardzības aspektu ANO Starptautiskā tiesa skaidri noteica Barcelona Traction lietā, kurā secināja, ka starptautisko tiesību ietvaros valsts var realizēt diplomātisko aizsardzību, brīvi izvēloties jebkurus līdzekļus, brīvi nosakot ceļamās prasības apmēru, jo tās ir valsts tiesības, kas tiek aizsargātas.⁶
Savukārt Satversmes tiesa diplomātisko aizsardzību ir saistījusi ar “cilvēktiesību īstenošanas mehānismu” un “pieeju konsulārajām institūcijām”.⁷ Kaut gan cilvēktiesību aizsardzības mehānisms un diplomātiskā aizsardzība ir vēsturiski savstarpēji saistīti jautājumi, tomēr cilvēktiesību aizsardzības attīstība ir radījusi ievērojamas atšķirības.