ŽURNĀLS Tiesību prakse

• Persona, kas iekļauta to ārzemnieku sarakstā, kuriem ieceļošana Latvijas Republikā ir aizliegta, var atsaukties uz cilvēktiesību ievērošanu Latvijas Republikā tikai tad, ja tā atrodas Latvijas Republikas jurisdikcijā.

• Ja pārsūdzētais iekšlietu ministra lēmums tika pieņemts, pamatojoties uz personas lūgumu pārskatīt sākotnējo lēmumu par viņa iekļaušanu minētajā sarakstā, kad tā vēl atradās Latvijas jurisdikcijā, pārsūdzētais lēmums skatāms saistībā ar sākotnējo lēmumu, kas tādējādi personai ļauj atsaukties uz nepieciešamību ievērot cilvēktiesības.

• Atbilstoši Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 10. pantam un 16.pantam, ja uzskatu paušanas brīvības ierobežojums ir saistīts ar politiskajām aktivitātēm, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.pants netiek pārkāpts. Savukārt, tā kā Satversmē, atšķirībā no minētās konvencijas, šāds ierobežojuma attaisnojums expressis verbis nav paredzēts, atbilstoši Satversmes 116.pantam šādam ierobežojumam būtu jābūt noteiktam ar likumu. Minēto kategoriju lietās šāds ierobežojums ārzemniekiem noteikts ar Imigrācijas likuma 61.pantu, kas ierobežo ārzemnieku tiesības, tostarp arī uzskatu paušanas brīvību.

• Ja persona ir dzimusi un ilgus gadus dzīvojusi Latvijā, pamatota ir viņa atsaukšanās uz iespējamo privātās dzīves aizskārumu. Lai attiecīgo ierobežojumu uzskatītu par attaisnojamu, tam jābūt noteiktam ar likumu, ierobežojumam jābūt leģitīmam mērķim un ierobežojumam jābūt samērīgam ar leģitīmo mērķi. Minētās kategoriju lietās šāds ierobežojums ir noteikts ar likumu– Imigrācijas likuma 61.pantu, un tam ir leģitīms mērķis– valsts un sabiedriskā drošība.