ŽURNĀLS Tiesību prakse

Sprieduma tēzes

Saeimas vēlēšanu likumā ietvertās tiesību normas nenoteic tiesas kompetenci, izskatot lietas par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu.

Satversmes 1.pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Kā atzīts tiesību doktrīnā, ja no demokrātijas jēdziena atvasināts pamatprincipu atzars Latvijas tiesību sistēmā ir noregulēts nepietiekošā līmenī, demokrātijas jēdziens Satversmes 1.pantā ar savu formālo spēku, stāvot pāri citām tiesību normām, var šo trūkumu mazināt. Ņemot vērā Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmās daļas nepilnīgo regulējumu, atzīstams, ka, noskaidrojot Administratīvo lietu departamenta kompetenci, izskatot pieteikumus par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par vēlēšanu rezultātu apstiprināšanu, minētā tiesību norma interpretējama Satversmes 1.panta tvērumā.

Satversmes 1.pantā, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, Satversmei kopumā raksturīgajā lakoniskajā stilā ir nepārprotami apliecināts, ka Latvija par savu politisko modeli ir izvēlējusies modernu, tiesisku demokrātisku iekārtu un atzīst par saviem demokrātiskas un tiesiskas valsts virsprincipus.

Viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem ir valsts varas dalīšanas princips, no kura savukārt izriet tiesu varas kontrole pār likumdevējvaras un izpildvaras atzaru. Ārpus tiesu varas kontroles nevar palikt neviena no tiesību normām vai izpildvaras darbībām, ja tās aizskar kādas personas intereses.

Demokrātiskā valsts iekārtā ieinteresētajām personām ir jābūt nodrošinātām iespējām vērsties tiesā, lai tiesiskā procedūrā pārbaudītu vēlēšanu norises tiesiskumu. Vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaude tiesas ceļā ir demokrātiskas valsts iekārtas nepieciešamība. Līdz ar to atbilstoši demokrātiskas valsts standartiem institūcijai, kas izskata sūdzības par vēlēšanām, jābūt tiesīgai, citstarp, pārbaudīt arī vēlēšanu norises tiesiskumu.

Lai nodrošinātu mūsdienu demokrātiskai valstij un Administratīvā procesa likumā nostiprinātajiem principiem atbilstošu un pienācīgu vēlēšanu norises tiesiskuma pārbaudi, Saeimas vēlēšanu likuma 51.panta pirmā daļa interpretējama paplašināti. Līdz ar to atzīstams, ka Administratīvo lietu departamenta kompetencē ir ne tikai pārbaudīt Centrālās vēlēšanu komisijas lēmuma pareizību no formālā viedokļa (kļūdas balsu skaitīšanā, lēmuma sagatavošanā u.tml.), bet arī pārbaudīt vēlēšanu norises tiesiskumu, proti, tās atbilstību Satversmes 6.pantā un starptautisko tiesību dokumentos ietvertajiem vēlēšanu principiem.

No demokrātijas virsprincipiem izriet valsts varas leģitimitātes princips, kas nodrošina, ka suverēnās valsts varas nesējai – tautai – ir jābūt ietekmei uz lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, tās avotam. Citiem vārdiem, valsts varai ir jābūt tautas leģitimētai.

Valsts varas leģitimēšanas pamats Satversmes noteiktajā parlamentārās demokrātijas valsts iekārtā ir periodiskas likumdevēja vēlēšanas, kas vienlaikus ir arī veids, kā tautai izteikt savu tā brīža gribu, atbilstoši kurai likumdevējam turpmākos gadus līdz nākamajām vēlēšanām ir jādarbojas.

Vēlēšanu tiesības un vēlēšanu sistēmas principi mūsdienu demokrātijās tiek nostiprināti konstitucionālā līmenī. Demokrātisku valstu vēlēšanu sistēmu pamatprincipi ir kopīgi – vēlēšanām jābūt vispārīgām, vienlīdzīgām, brīvām un aizklātām.

Lai gan brīvas vēlēšanas nav minētas Satversmē tiešā tekstā, neapšaubāmi tas ir viens no vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem, bez kura nav iedomājama demokrātija, jo valsts varas avots ir tautas griba, un šīs gribas izpaudumam ir jābūt brīvam. Brīvu vēlēšanu princips, pirmkārt, prasa, lai valsts nodrošinātu tādus apstākļus, ka būtu iespējams veidoties dažādiem viedokļiem un būtu reāla iespēja šos dažādos viedokļus paust un darīt tos zināmus vēlētājiem, otrkārt, ka vēlētājs būtu aizsargāts no nepieļaujamas savas gribas iespaidošanas gan no valsts, gan no privātpersonu puses.

Brīvu vēlēšanu principa tvērums attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī uz vēlētāju gribas veidošanos priekšsvēlēšanu periodā.

Apsverot, vai trešo personu īstenotas politisko partiju reklamēšanas izdevumi ieskaitāmi attiecīgās politiskās organizācijas priekšvēlēšanu izdevumos un, pārsniedzot likumā noteikto izdevumu apmēru, atzīstami par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma pārkāpumu, jāizvērtē, vai pastāv tieša saikne starp šīm trešajām personām un politiskajām organizācijām.

Ja konstatējams, ka trešās personas, kura reklamē politisko organizāciju, dibinātāji un ziedotāji ir tieši saistīti ar attiecīgo politisko organizāciju (ir šīs politiskās organizācijas biedri vai oficiālās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas veidotāji), kā arī, ja politiskās organizācijas publiski nenorobežojas no šo trešo personu reklāmas, atzīstams, ka starp šīm trešajām personām un politiskajām organizācijām pastāv tieša saikne.

Konstatējot, ka politiskās organizācijas pārsniegušas likumā noteiktos politisko organizāciju priekšvēlēšanu izdevumu griestus, secināms, ka noticis Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma pārkāpums, kas secīgi atzīstams par vēlēšanu norises pārkāpumu.

Tiesību normu pārkāpums pats par sevi nav ne noteicošais, ne pietiekamais priekšnoteikums, lai vēlēšanu rezultātus uzskatītu par tiktāl ietekmētiem, ka būtu pamats visu vēlēšanu norisi atzīt par prettiesisku. Izvērtējot vēlēšanu norises tiesiskumu, nepietiek ar pārkāpuma konstatēšanu, bet jāvērtē konkrētā pārkāpuma būtība un sekas.

Par vēlēšanu rezultātus ietekmējošu uzskatāms pārkāpums, ja ar to būtiski tiek ietekmēts vēlēšanu iznākums, proti, ja tiek konstatēts, ka vēlēšanu rezultāts neatspoguļo vēlētāju patieso (brīvo) gribu. Šāds pārkāpums arī atzīstams par būtisku, jo nozīmē brīvu vēlēšanu principa pārkāpumu.

Tomēr par šādu pārkāpumu var runāt vienīgi tad, ja konstatējams smags, svarīgs, daudzkārtējs, visaptverošs un vispārzināms pārkāpums, tas ir, ja konstatējama visu vai lielākās daļas vēlētāju piespiedu ietekmēšana balsot par konkrētu politisko organizāciju bez iespējas pret to vērsties.

Apstāklis, ka politiskās organizācijas iztērēja vairāk finanšu līdzekļu priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas laikā, pats par sevi nerada citas atšķirīgas informācijas neesību vai pilnīgu informācijas vienveidību un līdz ar to arī tādu visaptverošu ietekmi uz vēlētāju gribas veidošanos, lai to atzītu par būtisku.

Ja vēlētājiem bija pieejama informācija, ka kādas partijas priekšvēlēšanu laikā pieļauj pārkāpumus, piemēram, pārsniedzot likumā noteiktos priekšvēlēšanu izdevumu “griestus”, reklamējoties ar trešo personu starpniecību, turklāt šī informācija bija publiski apspriesta, atzīstams, ka vēlētājiem priekšvēlēšanu laikā bija iespēja veidot savu politisko gribu, ņemot vērā arī minēto informāciju.

Tātad vēlētājiem savu izvēli bija iespējams veidot informācijas pieejamības apstākļos, proti, vēlētājiem bija iespēja izvēlēties, vai balsot vai nebalsot par politisko organizāciju, kuras darbība, iespējams, neatbilst likuma noteiktajai kārtībai un kuras darbība, iespējams, apzināti vērsta uz minētā likuma mērķu neievērošanu.