ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Noziedzīgi iegūta manta: tiesiskais regulējums un problemātika

Nevienam nevar atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Gunārs Kūtris, Satversmes tiesas priekšsēdētājs, Latvijas Universitātes lektors

Mūsdienās noziedzīgo nodarījumu galvenais mērķis lielākoties ir materiālo labumu iegūšana. Ja valstij izdodas radīt efektīvu mehānismu šo labumu izņemšanai no noziedznieka īpašuma vai valdījuma, zūd arī noziedzīgās darbības mērķis, turklāt saglabājas risks tikt sodītam. Ar šādu mantas izņemšanu vienlaikus tiek atņemts ekonomiskais pamats noziedzības attīstībai (kas īpaši uzsvērts pētījumos par organizēto noziedzību¹).

Latvijas Republikas Satversmes 105.pants garantē ikviena tiesības uz īpašumu, taču vienlaikus ir arī norādīts, ka īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Līdzīga īpašuma tiesību aizsardzības norma ir ietverta Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1.pantā. Tajā citastarp ir arī noteikts, ka nevienam nevar atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, ja tas notiek publiskajās interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Ievērojot cilvēktiesību dokumentos nostiprinātās vērtības, valstij ir pienākums aizsargāt cilvēkus no noziedzīgām darbībām. Tas savukārt ir saistīts ar valsts tiesībām likumā noteikt negodīgi, vēl jo vairāk – noziedzīgi, iegūta īpašuma atsavināšanu tiesas ceļā. Var droši apgalvot, ka būtu acīm redzama pretruna ar izpratni par tiesisku valsti, ja kāds varētu netraucēti izmantot noziedzīgi gūtos labumus.

Tātad valstij, risinot krimināltiesiskās attiecības, viens no uzdevumiem un arī viena no tiesībām ir izņemt no apgrozības noziedzīgi iegūto mantu. Likumos un praksē parasti to realizē formā, ko sauc par konfiskāciju (dažkārt – par izņemšanu).

Uzmanību vēlētos pievērst faktam, ka konfiscējamās mantas skaidrojumus citās valstīs biežāk sniedz krimināllikumi vai sodu likumi (dažkārt šie likumi ietver arī procesuālo tiesību normas). Turklāt šo konfiskāciju parasti nesauc par sodu, bet gan par “kriminālsoda papildu sekām” (Spānija²), “citām darbībām, kas izriet no nozieguma” (Sanmarīno³), “kriminālās ietekmēšanas līdzekļiem” (Lietuva⁴) u.tml. Noziedzīgi iegūtās mantas atņemšana pēc visām pazīmēm netiek pielīdzināta sodam.

Latvijā mantas konfiskācija var tikt piemērota, gan pamatojoties uz Krimināllikumu, gan – Kriminālprocesa likumu. Krimināllikums (42.pants) mantas konfiskāciju nosauc pie sodiem un tā ir vispārējā (general) konfiskācija.