ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Procesuālā likuma intertemporālā piemērošana administratīvajā un civilprocesā

III. Piemērošanas principi (statika)

Mg. iur. summa cum laude BAIBA RUDEVSKA, Latvijas Universitātes doktorante

Šīs rakstu sērijas trešajā daļā apskatīsim trīs galvenos procesuālo likumu intertemporālās piemērošanas principus to miera stāvoklī: 1) principu “likumam nav atpakaļejoša spēka”, 2) jaunā likuma tūlītējās piemērošanas principu un 3) vecā likuma izdzīvošanas principu. Tiks aplūkots šo principu jēdziens un saturs, neiedziļinoties to praktiskās piemērošanas niansēs un problēmās.

1. Vispārējais princips – likumam nav atpakaļejoša spēka 

Saskaņā ar likuma “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību”¹ (turpmāk – Likumu spēkā stāšanās likums) 9. pantu “normatīvajiem aktiem² nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus”. Minētā norma apstiprina tikai to, ka saskaņā ar vispārpieņemto principu (kas ir arī viens no vispārējiem tiesību principiem) “likumam nav atpakaļejoša spēka” (lex prospicit non respicit³). Taču tas nenozīmē, ka atsevišķos gadījumos likumam nevarētu piemist šāds atpakaļejošais spēks. Turklāt, ja ņemam vērā to, ka Likumu spēkā stāšanās likums pieņemts 1994. gadā (kad Latvijas tiesību zinātnē un tiesu praksē vēl nerunāja par vispārējiem tiesību principiem), tad šobrīd – 2007. gadā – mēs Likumu spēkā stāšanās likuma 9. pantu jau varam interpretēt tādējādi, ka normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā īpaši paredzētus gadījumus, kā arī tos gadījumus, kuri pamatojas uz vispārējiem tiesību principiem.

Kā zināms, vispārējo tiesību principu rakstītais pamatavots Latvijā ir Satversmes 1. pants,⁴ kas ietver arī tiesiskas valsts pamatprincipu, jo moderna, attīstīta valsts ir vienlaikus gan demokrātiska, gan tiesiska valsts.⁵ Savukārt no tiesiskas valsts pamatprincipa tiek atvasināta vesela rinda citu principu, piemēram, varas dalīšanas princips, tiesiskuma princips, tiesiskās paļāvības princips, cilvēktiesību ievērošanas princips un citi.⁶

Galarezultātā Likumu spēkā stāšanās likuma 9. pants, pēc autores domām, iegūst aptuveni šādu loģiskās izpratnes shēmu:

1) Likumam nav atpakaļejoša spēka (lex prospicit non respicit);

2) Likumam tomēr ir atpakaļejošs spēks, ja tas noteikts pašā likumā (leges rescipiunt futura non praeterita nisi nominatium in eis de praeterita caveatur⁷). Te gan jāpiebilst, ka no Likumu spēkā stāšanās likuma 9. panta izriet, ka normatīvo tiesību aktu atpakaļejošajam spēkam jābūt noteiktam tieši ar “likumu” tā šaurākajā nozīmē, nevis ar jebkuru normatīvo tiesību aktu;