Ir grūti izsecināt likumsakarības sodu noteikšanas praksē kukuļošanas lietās, jo tiesu nolēmumos nereti nav norāžu uz tiem apstākļiem, kas bijuši par pamatu tā vai cita soda veida vai mēra noteikšanai.
Kukuļošanas kvalifikācija un sods: daži problēmjautājumi
Ir grūti izsecināt likumsakarības sodu noteikšanas praksē kukuļošanas lietās, jo tiesu nolēmumos nereti nav norāžu uz tiem apstākļiem, kas bijuši par pamatu tā vai cita soda veida vai mēra noteikšanai.
Prof. Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja
 Foto: Māris Kaparkalējs, “LV” |
Ar jēdzienu “kukuļošana”, kā zināms, tiek aptverta noziedzīgu nodarījumu grupa, kurā ietilpst Krimināllikuma
1 (turpmāk arī KL) 320.–323. pantā paredzētie noziedzīgie nodarījumi (turpmāk, atbilstoši KL 7. pantā veiktajai klasifikācijai – noziegumi) –kukuļņemšana, kukuļdošana, starpniecība kukuļošanā un kukuļa piesavināšanās. Šie noziegumi ir cieši saistīti, un tiem piemīt vairākas kopīgas pazīmes, kas nosaka nepieciešamību nodalīt tos savā starpā, piemēram, starpniecību kukuļošanā no līdzdalības kukuļošanā. Kā liecina pēdējo gadu tiesu prakse, ir vērojamas grūtības KL 321. pantā paredzētās kukuļa piesavināšanās norobežošanā no KL 177. pantā ietvertās krāpšanas, kas daudzos gadījumos novedis pie kļūdainas nodarījuma kvalifikācijas. Autores rīcībā esošie tiesu nolēmumi2 parāda, ka tiesu praksē ik pa brīdim, iztiesājot konkrētas lietas, rodas arī citi problēmjautājumi, piemēram, par brīdi, ar kuru kukuļošana ir uzskatāma par pabeigtu noziegumu, par to, kad veidojas kukuļņemšanas kopība ar KL 318. pantā paredzēto dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Tiesu nolēmumi norāda arī uz kļūdām un nepilnībām sodu noteikšanas praksē, kam tāpat esmu iecerējusi pievērsties šajā rakstā.
1. Kad kukuļošana uzskatāma par pabeigtu
Teorētiskie aspekti
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāanalizē, kā tad likumdevējs ir formulējis konkrēto noziegumu objektīvās puses pazīmes.
Definējot kukuļņemšanu, KL 320. panta pirmajā daļā ir norādīts, ka tā izpaužas aktīvās darbībās – kādu materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labuma vai to piedāvājuma apzināti prettiesiskā pieņemšanā, ko izdarījusi valsts amatpersona pati vai ar starpnieku. Savukārt kukuļdošana, atbilstoši KL 323. panta pirmajā daļā noteiktajam, ir materiālu vērtību, mantiska vai citāda rakstura labuma nodošana vai piedāvāšana, ja piedāvājums pieņemts, valsts amatpersonai personiski vai ar starpnieku. No šeit minētā izriet, ka gan kukuļņemšana, gan kukuļdošana ir noziegums ar formālu sastāvu, jo satur vienīgi tādas pazīmes, kas raksturo pašu prettiesisko darbību, un tamdēļ uzskatāms par pabeigtu ar šo darbību izdarīšanu.
Tā kā kukuļdošanu veido divas alternatīvas patstāvīgas darbības – kukuļa piedāvāšana vai kukuļa priekšmeta nodošana, savukārt kukuļņemšanu – kukuļa piedāvājuma akcepts vai kukuļa priekšmeta pieņemšana, šo noziegumu pabeigšanas brīdis ir atkarīgs no tā, kā objektīvi izpaudusies kukuļdošana. Ja persona – kukuļdevējs – objektīvi izteikusi uzaicinājumu valsts amatpersonai pieņemt kādu labumu ar nosacījumu, ka šāds piedāvājums bijis pietiekami konkrēts un saturējis noteikta labuma veida apzīmējumu,3 un valsts amatpersona pieņēmusi tai adresēto kukuļa piedāvājumu, izsakot savu gribu vai nu noteikti, vai ar konkludentām darbībām, kukuļdošana un kukuļņemšana atzīstama par pabeigtu noziegumu. Savukārt, ja kukuļdošana izpaudusies kā kukuļa priekšmeta nodošana valsts amatpersonai, noziegums atzīstams par pabeigtu ar tā pieņemšanas brīdi. Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši krimināltiesību teorijā paustajam un tiesu praksē nostiprinātajam kukuļņemšana un kukuļdošana uzskatāma par pabeigtu jau ar brīdi, kad valsts amatpersona saņēmusi kaut vai daļu no kukuļa, kas gan attiecināms tikai uz gadījumiem, kad pirms kukuļa priekšmeta nodošanas un pieņemšanas kukuļdevējs to nav piedāvājis, saņemot valsts amatpersonas piekrišanu kukuļa pieņemšanai, kas jau pats par sevi veido, kā minēts iepriekš, pabeigtu noziegumu.
Līdzīgi risināms jautājums arī par starpniecības kukuļošanā pabeigšanas brīdi situācijā, kad starpniecība izpaužas kā kukuļa nodošana no kukuļdevēja kukuļņēmējam, atzīstot, ka starpniecība pabeigta, ja kukuļņēmējs no starpnieka saņēmis kaut vai daļu no kukuļa. Ja starpniecība izpaudusies kā kukuļdevēja un kukuļņēmēja savešana, piekrītot D. Mežulim, ka likumdevējs šajā gadījumā neprasa, lai konkrētais kukuļošanas akts arī īstenotos,4 jāsecina, ka pabeigtu noziegumu šajā gadījumā veidos pats kukuļošanā iesaistīto personu savešanas fakts.
Tā kā kukuļa piedāvāšana saskaņā ar KL 323. panta pirmajā daļā noteikto var tikt realizēta arī ar starpnieku, tad loģiski šķiet, ka par šādas starpniecības pabeigšanu būtu uzskatāms brīdis, kad valsts amatpersona ir akceptējusi kādas personas ar starpnieku izteikto uzaicinājumu pieņemt kukuļa priekšmetu. Taču, papildinot ar 2002. gada 25. aprīļa likumu5 KL 320 .panta pirmo daļu ar norādi uz kukuļa piedāvājuma pieņemšanu un KL 323. panta pirmo daļu – ar kukuļa piedāvāšanu un nosakot, ka šīs darbības kukuļdevējs un kukuļņēmējs var izdarīt kā personiski, tā arī ar starpnieku, KL 322. panta pirmā daļa ar atbildību par kukuļdevēja uzaicinājuma pieņemt kukuli nodošanu kukuļņēmējam netika papildināta un tā joprojām nosaka atbildību tikai par paša kukuļa priekšmeta nodošanu. Teorētiski, pamatojoties uz KL 320. un 323. panta pirmās daļas saturu, šo krimināltiesību normu var iztulkot paplašināti, konstatējot, ka tai ir plašāks piemērošanas apjoms nekā burtiski izriet no likuma teksta, taču tam nepieciešama autentiska vai legāla iztulkošana, lai tā būtu obligāta tiesību piemērošanas subjektiem. Otrs variants – papildināt KL 322. panta pirmo daļu, norādot, ka starpniecību kukuļošanā veido darbības, kas izpaužas kukuļa nodošanā no kukuļdevēja kukuļņēmējam vai kukuļa piedāvāšanā kukuļņēmējam kukuļdevēja uzdevumā, vai šo personu savešanā.
Ja personiski vai ar starpnieku nododamo kukuli valsts amatpersona nav pieņēmusi, nodarījums kvalificējams attiecīgi kā kukuļdošanas un starpniecības kukuļdošanā mēģinājums, ja šajā procesā bijis iesaistīts starpnieks. Kukuļdošanas mēģinājums būs arī tad, ja valsts amatpersona nepieņems kukuļa piedāvājumu. Kukuļņemšanas mēģinājums iespējams gadījumos, ja konstatēts valsts amatpersonas nodoms pieņemt kukuli un uz to ir vērstas konkrētas darbības, kas nav realizēts līdz galam no šīs personas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
Praktisko piemēru analīze
Kaut arī jau 2002. gadā izdarītajā tiesu prakses apkopojumā kukuļošanas lietās6 tika norādīts, ka tiesas jautājumu par to, kādos gadījumos noziedzīgais nodarījums uzskatāms par pabeigtu, izprot un kvalificē atšķirīgi, arī pēdējo gadu praksē tāpat rodami kļūdaini risinājumi.
Tā, piemēram, ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2006. gada 9. janvāra spriedumu A.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes