ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Aizsargjoslu spēkā stāšanās

Aizsargjoslu galvenais uzdevums ir aizsargāt “dabiskos” jeb vides objektus, kuriem aizsargjoslas noteiktas, no nelabvēlīgas apkārtējās vides ietekmes, kā arī nodrošināt “mākslīgo” objektu ekspluatāciju un drošību un samazināt iespējamo negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi šo objektu avārijas rezultātā.

LL.M Karina Korna, akciju sabiedrības “Latvijas Gāze” juriskonsulte

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ņemot vērā Latvijā esošā nekustamā īpašuma tirgus dinamiku, ar dažādas informācijas trūkumu par nekustamajiem īpašumiem, bet visvairāk ar zemi, ir saistītas vairākas problēmas un neskaidrības. Viena no tām ir nekustamā īpašuma apgrūtinājumi, proti, viens no šo apgrūtinājumu jeb aprobežojumu veidiem – aizsargjoslas. Aizsargjoslu sakarā varētu izvirzīt vairākus problēmjautājumus, taču šā raksta mērķis ir iztirzāt vienu no tiem – aizsargjoslās noteikto aprobežojumu spēkā stāšanos (turpmāk – aizsargjoslu spēkā stāšanās) un līdz ar to arī informācijas par aizsargjoslām publisku pieejamību. Jautājums ir aktuāls tādēļ, ka pastāv divi viedokļi attiecībā uz aizsargjoslu spēkā stāšanos.

Viens no viedokļiem, kas pastāv attiecībā uz aizsargjoslu spēkā stāšanos un ko pārstāv nekustamo īpašumu īpašnieki, ir tāds, ka aizsargjoslas stājas spēkā tikai ar to ierakstīšanu zemesgrāmatās. Savukārt otrs viedoklis, kuru pārstāv objektu, kuriem noteiktas aizsargjoslas, īpašnieki, valdītāji vai turētāji, ir: aizsargjoslas stājas spēkā vienlaikus ar Aizsargjoslu likuma spēkā stāšanos. Vienlaikus jānorāda, ka, iespējams, ir nosakāms vēl kāds cits tiesisks aizsargjoslu spēkā stāšanās mehānisms.

I. Aizsargjoslu vispārīgs raksturojums un noteikšana

Ar Aizsargjoslu likumu¹, kas ir spēkā no 1997. gada 11. marta, ir nodibināts tāds nekustamā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums kā aizsargjoslas. Likums nosaka aizsargjoslu veidus, funkcijas, izveidošanas pamatprincipus, aizsargjoslu uzturēšanas un stāvokļa kontroles kārtību, kā arī saimnieciskās darbības aprobežojumus aizsargjoslās. Likumā aizsargjoslu dalījums nav noteikts, taču aizsargjoslas nosacīti var iedalīt divās grupās – “dabiskajās” aizsargjoslās un “mākslīgajās” aizsargjoslās, kur pirmās ir noteiktas ap vides objektiem (piemēram, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjosla), savukārt otras – ap mākslīgi izbūvētiem objektiem (piemēram, siltumtīklu aizsargjoslas). Aizsargjoslu galvenais uzdevums ir aizsargāt “dabiskos” jeb vides objektus, kuriem tās noteiktas, no nelabvēlīgas apkārtējās vides ietekmes, kā arī nodrošināt “mākslīgo” objektu ekspluatāciju un drošību un samazināt iespējamo negatīvo ietekmi uz apkārtējo vidi šo objektu avārijas rezultātā.

Aizsargjoslu likumā paredzēti arī daudzi citi vispārīgie un speciālie aprobežojumi aizsargjoslās, kas jāievēro nekustamā īpašuma īpašniekam. Tā, likuma 35. panta, kas noteic vispārīgos aprobežojumus aizsargjoslās, septītā daļa cita starpā paredz, ka “juridiskajām un fiziskajām personām aizsargjoslās jāizpilda attiecīgā objekta īpašnieka likumīgās prasības”. Līdzīga satura normas ir ietvertas vairākos Ministru kabineta noteikumos. Piemēram, 2007. gada 20. februāra Ministru kabineta noteikumu Nr. 131 “Aizsargjoslu noteikšanas metodika ap aizsprostiem”² 7. punktā, 2006. gada 5. decembra Ministru kabineta noteikumu Nr. 982 “Enerģētikas infrastruktūras objektu aizsargjoslu noteikšanas metodika”³ 7., 26., 42., 60., 77.