Tiesas uzdevums ir ne tikai risināt tiesiskos strīdus, bet arī sekmēt tiesiskumu. Tāpēc tiesai ir jārada apziņa, ka tiesību aizskāruma gadījumā ikviens tajā spēs rast aizsardzību. Lai to panāktu, tiesai ir nepieciešama sabiedrības uzticība, jo tiesa nespēj īstenot savu uzdevumu, ja tiek apšaubīta tās nolēmumu likumība un pamatotība. Tādēļ viena no iespējām, kā veicināt sabiedrības uzticību tiesai, ir nolēmumu pamatošana ar skaidriem un pārliecinošiem argumentiem. Tādējādi nolēmumu pamatojumam un argumentācijas metodēm ir būtiska loma sabiedrības uzticības un līdz ar to arī tiesiskuma stiprināšanā.
Dialoga metode un sabiedrības uzticība tiesai
Saskaņā ar romiešu tiesību principu “dod man faktus, un es tev došu tiesības” (da mihi facta dabo tibi ius – latīņu val.) lietas dalībniekiem tiesai būtu jāsniedz tikai faktiskie apstākļi. Savukārt atbilstoši principam “tiesības zina tiesa” (iura novit curia – latīņu val.) tiesību jautājumus izlemj tiesa, pamatojoties uz savām zināšanām.
Mg.iur. summa cum laude Gatis Bārdiņš, LU Juridiskās fakultātes doktorants
Redakcijas piebilde: G. Bārdiņa maģistra darbs “Dialoga metodes teorētiskais pamatojums un argumentatīvā nozīme” (darba vadītāja asoc. prof. Dr.iur. Daiga Iļjanova) “Jurista Vārda” rīkotajā studentu pētniecisko darbu konkursā ieguva pirmo vietu tiesību teorijas un vēstures nozarē, un konkursa žūrija to ieteica publicēšanai.
|
|
Tiesas uzdevums ir ne tikai risināt tiesiskos strīdus, bet arī sekmēt tiesiskumu. Tāpēc tiesai ir jārada apziņa, ka tiesību aizskāruma gadījumā ikviens tajā spēs rast aizsardzību. Lai to panāktu, tiesai ir nepieciešama sabiedrības uzticība, jo tiesa nespēj īstenot savu uzdevumu, ja tiek apšaubīta tās nolēmumu likumība un pamatotība. Tādēļ viena no iespējām, kā veicināt sabiedrības uzticību tiesai, ir nolēmumu pamatošana ar skaidriem un pārliecinošiem argumentiem. Tādējādi nolēmumu pamatojumam un argumentācijas metodēm ir būtiska loma sabiedrības uzticības un līdz ar to arī tiesiskuma stiprināšanā.
Viena no argumentācijas metodēm, ar kuru var veicināt sabiedrības uzticību tiesai, ir dialoga metode. Tāpēc šā raksta mērķis ir izpētīt minētās metodes teorētisko pamatojumu, kā arī tās izpausmes Administratīvā procesa likumā2 un administratīvo tiesu praksē.
Dialoga metode Latvijā ir aplūkota trīs publikācijās – Ineses Gaideles rakstā “Tiesas nolēmumu argumentācijas problēmas”,3 Vinetas Skujenieces pētījumā “Latvijas tiesu spriedumu kvalitātes problēmas”4 un autora monogrāfijā “Būtisko lietas apstākļu noskaidrošana un vērtēšana”5 –, kā arī šobrīd nepublicētajā autora maģistra darbā “Dialoga metodes teorētiskais pamatojums un argumentatīvā nozīme”.6 Līdz šim Latvijas tiesību zinātnē dialoga metode galvenokārt pētīta no tiesību teorijas skatupunkta, taču mazāk uzmanības veltīts tās socioloģiskajam aspektam. Šajā rakstā dialoga metode apskatīta saistībā ar sabiedrības uzticību tiesai, sniedzot īsu ieskatu, pēc autora domām, plašajā problēmu lokā.
Rakstā galvenokārt izmantotas vācu tiesību zinātnieka Roberta Aleksija (Robert Alexy), vācu filozofa un sociologa Jirgena Hābermasa (Jürgen Habermass), zviedru tiesību teorētiķa Aleksandra Pečenika (Aleksander Peczenik) un skotu tiesību pētnieka Nīla Makormika (Neil MacCormick) atziņas par dialoga metodi, kuras atspoguļo gan anglosakšu tiesību loka valstu, gan Vācijas un Zviedrijas tiesu prakse. Minētās atziņas izmantojamas arī Latvijas tiesu praksē, jo tās visvairāk atbilst mūsdienu izpratnei par tiesas nolēmumu pamatojumu.
I. Dialogs starp tiesu un sabiedrību
Kāds franču tiesnesis 1336. gadā rakstīja:
“Nav labi, ja ikviens var apspriest nolēmuma saturu, tāpēc balamutēm ir jāpaliek tumsībā un viņu mutēm aizvērtām, lai nemusinātu citus. Nevienam nav jāzina augstākās tiesas noslēpumi, pār kuru augstāks ir vienīgi Dievs.” 7
Francijā līdz pat 14. gadsimtam bija aizliegts pamatot nolēmumus. Nolēmumi netika pamatoti arī citās Rietumeiropas valstīs, piemēram, Vācijā un Zviedrijā. Tas tika darīts nolūkā izvairīties no nolēmumu apspriešanas, kas varētu kaitēt tiesas autoritātei. Tomēr laika gaitā tiesas autoritāte vairs nebija pietiekams pamats nolēmumu ievērošanai, tāpēc 1734. gadā Zviedrijas, 1810. gadā Francijas un 1877. gadā Vācijas procesuālajos likumos tika noteikts tiesas pienākums pamatot nolēmumus.8 Agrāk sabiedrība akli paļāvās uz tiesas autoritāti, tomēr mūsdienās tā vairs nav orientēta ievērot nolēmumus tikai tāpēc, ka tos taisījis ar autoritāti apveltīts subjekts. Sabiedrība vēlas zināt, kāpēc tiesa ir izvēlējusies tādu, nevis citādu tiesiskā strīda risinājumu. Tādējādi sabiedrība uzticas nevis pašam nolēmumam, bet tā pamatojumam.9
Tiesību piemērošana un līdz ar to arī tiesas spriešana ir saistīta ar komunikāciju starp likumdevēju, ierēdni, tiesu, lietas dalībniekiem, citām tiesām, tiesību zinātniekiem, plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību kopumā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes