Ņemot vērā starptautisko franšīzes izplatību, Eiropas Savienības tiesību attīstību, franšīzes ekonomisko izdevīgumu un pievilcīgumu un valstu ieinteresētību ārvalstu investīciju piesaistīšanā, radusies arī nepieciešamība ar franšīzi saistītos jautājumus noregulēt ne tikai nacionālajā līmenī, bet arī Eiropas un starptautiskajā arēnā. Tādējādi tiek veicināta valstu tiesību unifikācija, tām atvieglojot ekonomiskas sadarbības iespējas starptautiskajās franšīzes attiecībās.
Starptautiskajā arēnā nav neviena Hard Law1 tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējumam. Tas varētu būt saistīts ar atšķirīgu franšīzes attīstības līmeni valstīs, nacionālā tiesiskā regulējuma neesamību, likumdevēja nostāju padarīt komerctiesisko regulējumu pēc iespējas elastīgāku bez iejaukšanās komersantu tiesiskajās līgumattiecībās u. c.
Tomēr Hard Law tiesību instrumenta franšīzes līguma regulējuma neesamība neatņem valstīm tiesības noregulēt ar franšīzi saistītos jautājumus kā Soft Law2, nepiešķirot regulējumam imperatīvu raksturu, bet atstājot regulējuma piemērošanas nepieciešamību valstu ziņā.
Šajā rakstā tiks aplūkots viens Soft Law starptautisko tiesību instruments un viens Soft Law Eiropas Savienības tiesību instrumenta projekts franšīzes jomā. Autore uzskata, ka, veicot nepieciešamas modifikācijas un papildinot ar Latvijai nepieciešamiem uzlabojumiem, minētos tiesību instrumentus likumdevējs varētu izmantot kā vadlīnijas franšīzes līguma regulējuma nacionālajā līmenī.
Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums
2004. gada UNIDROIT Informācijas par franšīzi izpaušanas (sniegšanas) parauglikums3 (turpmāk – Parauglikums) (UNIDROIT Model Franchise Disclosure Law4), kuram ir rekomendējošs raksturs un kuru var uzskatīt par tā saukto Soft Law, ir pirmais nozīmīgais starptautiskais tiesību instruments starptautiskās franšīzes attīstībā. Saskaņā ar Parauglikuma 2. pantu tas neregulē jautājumus saistībā ar franšīzes līguma spēkā esamību vai arī citus franšīzes līguma noteikumus, izņemot, ja no konteksta neizriet pretējais. Pēc būtības Parauglikums regulē pirmslīgumiskās attiecības, nevis attiecības, kas izriet no noslēgta franšīzes līguma. Savukārt galvenais Parauglikuma mērķis ir sniegt atbalstu likumdevējam franšīzes regulēšanā gadījumā, ja valstī franšīze nav noregulēta normatīvajā līmenī.5
Pirmās darba grupas sanāksmes franšīzes jautājumos notika 1994. gadā. Darba grupā tika izskatīti jautājumi saistībā ar starptautiskās un nacionālās franšīzes regulējuma problēmām. Starptautiskās franšīzes sakarā tika izskatīti jautājumi saistībā ar centrālās franšīzes līgumu (angļu val. master franchise agreement), jo tieši šis līguma veids starptautiski tiek izmantots visvairāk, atsevišķi izskatot jautājumus par attiecībām starp centrālās franšīzes līgumiem un apakšfranšīzes līgumiem, piemērojamo likumu, pienākumu sniegt informāciju par franšīzi u. c. jautājumus.6
Savukārt nacionālās franšīzes sakarā, piemēram, tika izvērtēta franšīzes asociāciju un to pieņemto kodeksu loma un ietekme uz franšīzes attīstību, kā arī citi jautājumi. Darba grupā, ņemot vērā pozitīvu valstu praksi informācijas par franšīzi izpaušanas regulējumā, tika nolemts starptautiski regulēt tikai informācijas par franšīzi sniegšanas noteikumus.7 1998. gadā tika izdota grāmata "UNIDROIT Vadlīnijas starptautiskajam centrālās franšīzes līgumam" (UNIDROIT Guide to International Master Franchise Arrangements). Tajā pašā laikā tika nolemts turpināt darbu franšīzes jautājumos, izstrādājot parauglikumu, kura teksts tika prezentēts 2002. gada UNIDROIT septembra sesijā.8
Parauglikuma struktūra un saturs
Pirms dziļākas analīzes vispirms tiks sniegts īss vispārējs pārskats par Parauglikuma struktūru un saturu.
Tātad Parauglikumam ir desmit panti. Tas ir informācijas izpaušanas (sniegšanas) likums, un visi Parauglikuma noteikumi ir saistīti ar franšīzes devēja pienākumu sniegt informāciju par franšīzi, informācijas apjomu un veidu. Tādējādi pirmais pants noteic Parauglikuma teritoriālu piemērošanu (devītais pants – likuma piemērošanu attiecībā uz laiku). Otrais pants satur definīcijas noteikumus; trešais paredz informācijas sniegšanas dokumenta piegādi; ceturtais regulē informācijas sniegšanas dokumenta formu, bet piektais – izņēmumus, kad nav jāsniedz informācija par franšīzi; sestais pants regulē jautājumus saistībā ar sniedzamās informācijas apjomu, septītais noteic formu, kādā potenciālajam franšīzes ņēmējam jāapliecina informācijas sniegšanas dokumenta saņemšana; astotais pants satur tiesiskās aizsardzības līdzekļu noteikumus, bet desmitais reglamentē franšīzes ņēmēja atbrīvojuma no Parauglikuma tiesībām atzīšanu par spēkā neesošo.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes