ŽURNĀLS Eiropas telpā

Šengenas acquis veidošanās

Kopš Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas viena no Latvijas prioritātēm bija iestāšanās Eiropas Savienībā. Saistībā ar to sabiedriskajā telpā plaši risinājās diskusijas par Eiropas Savienības izveidošanās un attīstības vēsturi, ieguvumiem un zaudējumiem, kuri sagaida valstis līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, kā arī par nacionālo un Eiropas Savienības tiesību sistēmu mijiedarbību.

Vēl pirms Latvijas Republikas iestāšanās Eiropas Savienībā plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija par pievienošanos Šengenas līgumam¹ jeb Šengenas zonai.² Runājot par Šengenas zonu, daudzkārt ir dzirdēti arī tādi termini kā "Šengenas konvencija" un "Šengenas acquis".

Pastāv viedoklis, ka pievienošanās Šengenas zonai ir otrs nozīmīgākais notikums Latvijai pēc pievienošanās Eiropas Savienībai.³ Tomēr tik plašas diskusijas par šo notikumu kā par pievienošanos Eiropas Savienībai sabiedriskajā telpā novērot nav izdevies. Arī juridiskajā literatūrā bieži nav sastopams juridiski pamatots skaidrojums, cik liela ir Šengenas zona un kādi tie­sību akti nosaka šīs zonas veidošanos.

Tā kā notikumam, kas saistīts ar Latvijas pievienošanos Šengenas zonai, ir piedēvēta liela nozīme, nebūtu pamatoti šo faktu atstāt bez pienācīgas ievērības.

Piekrītot atziņai – lai izprastu lietas būtību, jāatklāj tās izcelsme –, šis raksts tiks veltīts Šengenas zonas tiesiskā regulējuma veidošanās aspektiem.

1985. gadā 14. jūnijā Luksemburgas mazpilsētiņā Šengenā starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas val­dību tiek pa-­rakstīts Līgums par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām⁴ (turpmāk – Šengenas līgums).

Šengenas līgums pēc būtības pauž savstarpējo uzticēšanos un līdz ar to arī apņemšanos atteikties no personu un mantu kontroles, kas tiek veikta tikai tādēļ, ka attiecīgās personas un mantas šķērso robežu.

Neapšaubāmi, personu un mantu kontrole, kas tiek veikta, reaģējot uz robežšķērsošanu, dod iespēju atklāt zināmu skaitu likumpārkāpumu, kā arī konstatēt tiesību aizsargājošo iestāžu meklējamās personas un mantas. Tajā pašā laikā, līdz tiek atklāts kāds likumpārkāpums, tiek veiktas pārbaudes ievērojamam skaitam personu, kas pat būtiski kavē to pārvietošanos. Līdz ar to ir izšķirams jautājums par samērību starp iespēju atklāt kādu likumpārkāpumu, veicot robežkontroli, no vienas puses, un personu pārvietošanās kavēšanu, no otras puses. Domājams, ka samērības meklējumos no abām pusēm būs gan piekritēji, gan pretinieki, kuru skaits var mainīties atkarībā no katras konkrētās situācijas.

Tomēr personu un mantu ieceļošana vai atrašanās kādā valstī netiek atstāta pilnīgi bez kontroles. Lai īstenotu Šengenas līgumā paredzēto apņemšanos – atcelt robežkontroli, ir noteikti robežkontroles neesamības kompensējošie mehānismi – tiesību aizsargājošo iestāžu vienota rīcība un informācijas apmaiņa. Tādējādi, pilnveidojot policijas un tiesisko sadarbību, ir iespējams pilnvērtīgi realizēt personu un mantu kontroli, gan veicot robežkontroli pie to valstu savstarpējām robežām, kuras to savā starpā nav atcēlušas, gan valsts iekšienē veicot tā dēvēto policijas funkciju.

Robežkontroles neesamības kompensējošie mehānismi tika noteikti 1990.