ŽURNĀLS Eiropas telpā

I. Ievads

Aprīlī Eiropas Kopienu tiesas (EKT) pasludinātais spriedums Maruko lietā¹ negaidīti iezīmē radikāli jaunu EKT attieksmi pret viendzimuma partner­attiecībām.² Pirmo reizi tā ir atzinusi, ka reģistrētas viendzimuma partnerattiecības atrodas salīdzināmā situācijā ar laulību, ja abu institūtu juridiskās sekas ir līdzvērtīgas. Līdz šim EKT bija nonākušas tikai pāris lietas par viendzimuma attiecībām – tajās konsekventi tika spriests, ka viendzimuma pāri neatrodas salīdzināmā situācijā ar "tradicionālo" ģimeni, nemaz nerunājot par laulību. Ar spriedumu Maruko lietā EKT ir pilnībā mainījusi savu nostāju, kas, domājams, radīs juridiskas sekas visās ES dalībvalstīs, ne tikai tajās, kas ieviesušas viendzimuma partnerattiecību institūtu.³

Šīs analīzes mērķis ir ieskicēt tiesas jauno pieeju viendzimuma attiecībām un ilustrēt, ka, pretēji dažu juristu viedoklim, tās pamatā nav tikai izmaiņas Eiropas tiesību aktos, proti, tā sauktās Ietvara direktīvas⁴ spēkā stāšanās.

II. Lietas apstākļi

Vācijas pilsonis Tadao Maruko bija reģistrējis viendzimuma partner­attiecības ar citu vīrieti saskaņā ar Vācijas nacionālajiem tiesību aktiem, kas būtībā paredz identiskas juridiskas sekas attiecībā uz partneru īpašumtiesībām un savstarpējiem pienākumiem kā starp laulātajiem.⁵ Pēc sava partnera nāves T. Maruko lūdza viņa bijušo darba devēju izmaksāt līgavaiņa pensiju – īpašu apgādnieka zaudējuma pabalstu, kas nelielā apjomā pienākas pārdzīvojušiem laulātajiem saskaņā ar Vācijas normatīvajiem aktiem un partnera arodbiedrības noslēgto koplīgumu. Šis lūgums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka T. Maruko nevar tikt atzīts par "pārdzīvojušo laulāto", jo tādu statusu varot iegūt, tikai stājoties laulībā, bet ne reģistrējot partnerattiecības.

T. Maruko cēla prasību Vācijas nacionālajā tiesā, kas nolēma vērsties EKT ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu par to, vai šāda veida pabalsta sistēma ir uzskatāma par darba samaksu Eiropas Kopienas tiesību izpratnē un vai Ietvara direktīvas 1. pants saistībā ar 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu ir šķērslis tādam tiesiskajam regulējumam, atbilstoši kuram pēc sava partnera nāves persona nesaņem apgādnieka zaudējuma pabalstu, kas būtu tāds pats kā pārdzīvojušā laulātā pabalsts, kaut gan, tāpat kā laulātie, partneri ir dzīvojuši savstarpējā atbalsta un palīdzības kopībā, kas formāli ir noslēgta uz mūžu.