ŽURNĀLS Vēstules

Kas domāts ar jēdzienu lēmumu "kvalitāte"? Šķiet, ka lēmumus par nekvalitatīviem sauc tad, ja nav nav izlemts iesniedzējam pa prātam. Ir ne mazums ļaužu, kas grib, lai tiesnesis raksta tā, kā katrs iedomājas - nav svarīgi, ka prasītas tiek pilnīgi absurdas, citkārt arī nelikumīgas lietas. Nav dzirdēti slavinoši vārdi, "ak, cik likumīgs, pamatots un kvalitatīvi uzrakstīts lēmums, ar kuru manu iesniegumu noraidīja". Zemesgrāmatu procesā tāpat kā tiesas procesā vienmēr būs neapmierinātie, kas lēmumus sauks par nekvalitatīviem un nelikumīgiem. Sakiet, kurš būs apmierināts, ja, piemēram, apķīlā viņa īpašumu?

Protams varat bārstīties ar skaistām frāzēm par "neatkarīgajiem" tiesnešiem un "atkarīgajiem" ierēdņiem, bet tas nemaina faktu, ka praksē "neatkarīgo" tiesnešu lēmumu kvalitāte nav augstāka.



Un ja viņi nedarbojas kvalitatīvāk tad kāda velna pēc viņiem tāds ekskluzīvs statuss uz citu publisko reģistru fona?

Pirmkārt, arī man pašam nav īsti skaidrs, kādēļ ir tapusi šāda iecere. Konkrēto projektu esmu lasījis, bet varbūt tomēr esmu lasījis kādu citu projektu vai pie vainas ir mana paviršība vai prāta spēja/nespēja, taču arī es neesmu varējis atrast mērķi un pamatojumu šai iecerei.

Otrkārt, es savos komentāros vispār nepievēršos jautājumam par šīs reformas mērķi, pamatojumu, ieguvumiem u.tml. Manu komentāru būtība ir vērsta uz tiesnešu apgalvojumiem, ka zemesgrāmatu piederības tiesu varai maiņa uz piederību izpildvarai kā tāda pati par sevi nenodrošinās to, ka tiks pieņemti likumpamatoti lēmumi.

Treškārt, argumenti a la \"iesaku palasīt Civillikumu\" vai \"iesaku iepazīties ar tiesību vēsturi\", apšaubot oponenta zināšanas vai prāta spējas, tajā pašā laikā neatbildot pēc būtības, parasti liecina par pamatotu argumentu trūkumu un ir viena no tā saucamās \"melnās retorikas\" metodēm. Tieši ko man vajadzētu palasīt Civillikumā vai ar ko iepazīties Latvijas tiesību vēsturē? Ir nācies palasīt gan Civillikumu, gan \"Zemesgrāmatu likums. Likuma teksts ar paskaidrojumiem\". Sastādījis J. Gobziņš. Rīga: 1938. Ja jau spīdēsim ar zināšanām - zemesgrāmatas pastāvēja jau pirms 1937. gada. Bet tā kārtējo reizi ir novirzīšanās no tēmas.

Mana un manu kolēģu prakse liecina, ka ZG tiesneši bieži vien tiešām ir pilnīgi neatkarīgi, diemžēl arī no likuma un kompetences. Un šķiet, ka ietekmējas tikai no pilnmēness.

Piemēram, ZG tiesnešu attieksme vienkārši bezkaunīgā kārtā atkārtoti pieņemot nelikumīgus lēmumus, pēc tam kad identiski nekompetentu lēmumu ir atcēlusi Palāta vai Senāts, neliecina ne par viņu kompetenci, ne padotību likumam. Cits piemērs, - situācija, kad attiecīgais tiesnesis nav bijis spējīgs lēmumā pārrakstīt likuma pantu, tā vietā piemērojot normu, kas pēc visa spriežot ir kompetentā tiesneša fantāzijas auglis. Piemēri ir vēl un vēl...

Varbūt ir arī izņēmumi, bet pati sistēma prasās pēc reformām, jo tur pa lielam ne smakas nav no tā, kam būtu jāasociējas ar vārdiem tiesa un tiesiskums.

2006.gada 14.marta Satversmes spriedums Nr.2005-18-01

16.2. Tomēr tas apstāklis, ka šie zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumi uzskatāmi par administratīvajiem aktiem, nenozīmē, ka to pārsūdzēšanas kārtība obligāti jānoteic Administratīvā procesa likuma normās.

Var piekrist Saeimas paustajam viedoklim, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums nekādā veidā nereglamentē to, kura procesa (administratīvā procesa, civilprocesa vai kriminālprocesa) kārtībā izskatīt kādu lietu. Likumdevējam, pieņemot attiecīgos procesa likumus, ir rīcības brīvība noteikt gan procesa veidu vispār, gan arī to, kādas lietas izskatīs konkrētā procesa kārtībā.

Tomēr likumdevēja rīcības brīvība nav absolūta, proti, tās robežas noteic lietderības apsvērumi un tiesību uz taisnīgu tiesu būtība. Izraudzītajam procesa veidam ir jāļauj izskatīt konkrēto lietu pēc iespējas atbilstoši un efektīvi, aptverot ļoti daudzus procesuālos jautājumus (piemēram, tiesvedības uzsākšana, pierādīšanas pienākums, tiesas specializācija un spēja izspriest šādas lietas, pagaidu tiesas aizsardzības piemērošanas iespēja). Tāpat nepieciešams ņemt vērā, ka procesa veids, kurā izskata attiecīgās lietas, nedrīkst liegt personai tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības vai būtiski ierobežot personas tiesības aizstāvēt savas tiesības. Tā, piemēram, nebūtu pieļaujama krimināltiesisku jautājumu izskatīšana civilprocesuālā kārtībā (sk. lietas materiālu 34., 75. – 76. lpp.).

....

Līdz ar to ir pieļaujams, ka personas sūdzības par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumiem izskata civilprocesuālā kārtībā Tiesu palāta, nevis administratīvā procesa kārtībā administratīvās tiesas. Saeima pat īpaši uzsver, ka strīdi par tādu publisko reģistru amatpersonu, tajā skaitā zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu, pieņemto lēmumu tiesiskumu, kuri rada civiltiesiskas sekas, būtu izskatāmi civilprocesuālā kārtībā, jo, lai izvērtētu šādu publiskā reģistra amatpersonas lēmumu, tiesai ir jāvērtē arī civiltiesiski jautājumi un jābūt kompetentai tajos (sk. lietas materiālu 35., 76. lpp.).

________________

Secinājums - Likumdevējs ir izvēlējies attiecīgo procesuālo kārtību kādā veidā pārsūdzami zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu lēmumu, kā arī zemesgrāmatu nodaļu pakļautību, t.i., Zemesgrāmatu pārzināšanai pie apgabaltiesām pastāv zemesgrāmatu nodaļas (Likums par tiesu varu 42.1.panta 1.daļa). Šāda kārtību jau pastāvēja 1937.gada Zemesgrāmatu likumā, līdz ar to nav nepiecīešamība pārmainīt sistēmu, kas pilda savas funkcijas lieliski.

Tas būtu vislielākais neprāts likvidēt zemesgrāmatu institūtu, kāds tas ir tagad!!!

Atšķirība starp tiesnesi un ierēdni ir tāda, ka tiesnesis, pieņemot lēmumu, ir neatkarīgs un pakļauts vienīgi likumam, bet ierēdnim jāpilda augstāk stāvošu ierēdņu rīkojumi. Nezin gan, vai Čaiņikam gribētos, lai jautājumi par viņa nekustamā īpašuma tiesībām tiktu izlemti administratīvā kārtā, kā nu kādam priekšniekam sagribētos.

Jautājums jau arī ir saistīts ar to ,ka šajā laikā ,kad tiesu sistēma ir nenormāli pārslogota, zemesgrāmatu tiesnešiem izskatīšanai varētu nodot arī citas bezstrīdus lietas.

Vienalga neesmu saņēmusi atbildi uz galveno - kam un kādēļ tas vajadzīgs?

Kam nepieciešams .lai zemesgrāmata ,kura mums ir tāda pati kā Vācijā,no kuras esam pārņēmuši visu tiesību sistēmu, klūtu par reģistru kā ,piemēram Lietuvā ,kurai līdz 1940.gadam vispār nebija sava Civillikuma. Kāds ir mērķis?

Un vēl iesaku Armandam tomēr palasīt Civillikumu un iepazīties ar Latvijas tiesību vēsturi. Starp citu ,zemesgrāmata pastāvēja jau 1937.gadā, atšķirībā no UR.

Kā jau Armands pareizi norāda - arī Zemesgrāmatu tiesneša kompetencē neietilpst visu lietas apstākļu noskaidrošana. Tāpat tikai tiek pārbaudīts iesniegto dokumentu apjoma un satura formālā atbilstība normatīvajiem aktiem. Līdz ar to nav saprotams, kādēļ lai zemesgrāmatu tiesnešus neuzskatītu par vienkāršiem \"reģistratoriem, kuri strādā kaut kādā reģistrā\" :)



Attiecībā uz lēmumu kvalitāti - ir bijusi saskare gan ar UR valsts notāru gan zemesgrāmatu tiesnešu lēmumiem un neesmu manījis, ka pēdējo lēmumu kvalitāte būtu bijusi īpaši augstāka.

Es vienkārši vēlos norādīt uz apstākli, ka zemesgrāmatas ir vienīgais publiskais reģistrs kuros reģistrācijas funkcijas veic tiesu vara. Tādēļ jautājums ar ko šis publiskais reģistrs būtiski atšķiras no citiem. Ja neatšķiras, tad vajadzētu tikt skaidrībā par to, kam jāuztic publisko reģistru vešana izvēloties starp diviem iespējamiem variantiem:



1) Piešķirt zemesgrāmatas vešanas funkcijas izpildvarai.



2) Piešķirt pārējo publisko reģistru vešanas funkcijas tiesu varai (piemēram ir valstis, kurās komercreģistrā ierakstus izdara tiesneši).

Un neatbildēts paliek jautājums- kurš un ko no tā iegūs????

Kur ir tas sabiedriskais labums? Paskaidrojiet lūdzu!

Protams, ka likumdevējs var visu, īpašu šajā valstī, tikai tas viss nezin kāpēc izsaktās pēc kārtējā gadījuma ,kad ir vēlme mainīt, bez pamatojuma un argumentiem, lai varētu ievilkt ķeksīti,ka kaur kas ir darīts. Resp., mainīsim mainīšanas pēc un tad jau redzēs! Par to cik naudas , resursu ieguldīts šajā sistēmā, kas normāli strāda,nevienu neinteresē. Krievu valodā ir labs teiciens ,taču šeit nebūtu pieklājīgi citēt!

Atziņa no manis jau iepriekš minētā Satversmes tiesas sprieduma: "...apstāklis, ka šie zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumi uzskatāmi par administratīvajiem aktiem, nenozīmē, ka to pārsūdzēšanas kārtība obligāti jānoteic Administratīvā procesa likuma normās.", "Likumdevējs var noteikt atšķirīgu valsts pārvaldes darbību pārsūdzēšanas kārtību, ņemot vērā šos lietderības apsvērumus. Likumdevējs var noteikt, ka administratīvā akta tiesiskumu un lietderību izvērtē administratīvās tiesas trijās instancēs, kā tas ir vairumā gadījumu. Taču likumdevējs var samazināt instanču skaitu. Tāpat Satversmes 92. panta pirmais teikums neliedz likumdevējam noteikt, ka konkrētas valsts pārvaldes darbības tiesiskuma izvērtēšana notiks cita tiesas procesa kārtībā. Līdz ar to ir pieļaujams, ka personas sūdzības par zemesgrāmatu nodaļas tiesneša lēmumiem izskata civilprocesuālā kārtībā Tiesu palāta, nevis administratīvā procesa kārtībā administratīvās tiesas."

Atšķirība ir, piemēram, situācijā ,kad zemesgrāmatu tiesneša lēmums tiek pārsūdzēts -šobrīd AT Civillietu palātā un sūdzība tiek izskatīta īsā laikā. Administratīvā procesa kārtībā ši pārsūdzēšana varētu ievilkties uz dažiem gadiem... Bail iedomāties kā tas varētu atsaukties uz nekustamo īpašumu tirgu utt.

Otra jautājuma puse attiecināma uz tiesu sistēmas problēmām, nekādi uz zemesgrāmatu konkrēti.

Kāds sakars ir zemesgrāmatu piederībai pie viena vai otra valsts varas zara ar to, vai tiek garantētas īpašuma tiesības un nodrošinātas hipotekāro kreditoru tiesības? Lūdzu paskaidrojiet konkrēti, kāda ietekme uz īpašuma tiesībām vai hipotēku būtu tam, ka šīs tiesības tiktu reģistrētas nevis uz tiesas lēmuma, bet gan administratīva akta pamata? Zemesgrāmatām ir reģistra nevis tiesas spriešanas funkcijas. Zemesgrāmatu likumā ir stingri noteikta zemesgrāmatu tiesnešu kompetence, un tajā neietilpst darījumu izvērtēšana pēc būtības un patieso apstākļu noskaidrošana.



Mazliet ārpus tēmas par to garantēšanu un nodrošināšanu... Pat vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums negarantē īpašuma tiesības, kur nu vēl zemesgrāmatas. Piemērs no prakses. Ar tiesas spriedumu zemes reformas ietvaros personai atzītas īpašuma tiesības uz nekustamo īpašumu, tiesības uz šī sprieduma pamata nostiprinātas zemesgrāmatās. Pēc tam persona šo īpašumu atsavina tālāk. Vēlāk prokuratūra spriedumu noprotestē un tiesa noraida pirmās personas prasību par īpašuma tiesību atzīšanu, un, neskatoties uz pircēja labticību (kam tad vēl vairāk var ticēt, ja ne ierakstam, kas veikts uz spēkā esoša vispārējās jurisdikcijas tiesas sprieduma pamata), viņa īpašuma tiesības tiek dzēstas un tās atzītas valstij/pašvaldīvai. Ko darīt otrajam īpašniekam un kur ir zemesgrāmatu publiskā ticamība, ja viņš nevar ticēt zemesgrāmatu ierakstiem, kas ir veikti pat uz spēkā stājušos tiesas sprieduma pamata?

Juristiem argumenti ir saprotami un pārliecinoši. Cits jautājums ,kam šobrīd nepieciešams mainīt stabilu sistēmu ,kas labi strādā. Kurš un ko no tā iegūs? Zināms, ka tas ir kārtējais Jaunā aika ''projekts'', bet viņiem, kā zināms, ar juristiem pašvaki (nesauksim taču par juristi Āboltiņas kundzi).

Bankām gan varētu būt kas sakāms, ja izrādītos, ka viņu zemesgrāmatā ierakstītie nodrošinājumi, kas šobrīd tiešām ir droši ,nonāktu valsts pārvaldes ''ķepiņās''...

Neviens nav apgalvojis,ka UR, CSDD vai citi reģistri nav svarīgi. Jautājums šoreiz ir būtiskāks - kā garantēt ,ka viena no valsts pamatfunkcijām - īpašumtiesību garantēšana un hipotekāro kreditotu tiesību garantēšana nenonāktu valsts pārvaldes, kur lēmumi tiek pieņemti administratīvi.

Vajag varbūt ieskatīties nevis likumā Par tiesu varu,bet visos ''pagaidu '' un pārejas noteikumos, lai zinātu kāda patiesībā ir zemesgrāmatu tiesnešu alga. Bet tas patiešām šobrīd nav būtiskākais jautājums!

vajag likumā paskatīties kāda algas atsķirība zemesgrāmatu tiesnešiem no tiesas tiesnešiem, gandrīz uz pusi...