ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

27. Oktobris 2009 /Nr.43 (586)

Pārmērīgi līgumsodi
Tiesību prakses izvērtējums
3 komentāri
Bac.iur.
Kristaps Mikoss
LU Juridiskās fakultātes maģistrants 

Šogad pieņemtie Civillikuma (CL) grozījumi1 apstiprina tiesu praksē jau atrasto formulu: tiesai, balstoties uz taisnīguma apziņu un vispārējiem tiesību principiem, ir tiesības pielīgto līgumsodu samazināt. Taču problēmas sagādā tas, ka, noskaidrojot, kas ir "taisnīgi" un "saprātīgi", līdzšinējā tiesu prakse vairāk atbilst likumdošanas, nevis tiesību tālākveidošanas procesam. Šajā rakstā uzsvars likts uz tiem tiesību prakses gadījumiem, kad jāsaskaras ar progresīvi pieaugošiem līgumsodiem, t. i., kad nevis pati likme, bet gan tās piemērošanas rezultāts tiesai ir izsaucis šaubas par līgumsoda apmēra pieļaujamību.

I. Tiesu prakse lietās par pārmērīgiem līgumsodiem

A. Augstākās tiesas Senāta spriedums lietā SKC-212/2008.2 Šajā lietā prasītājs lūdza piespriest līgumsodu, kas sākotnēji bija samērā neliels. Ceļot prasību par Ls 2196,29 vērta būvdarbu līguma atcelšanu, līgumsods bija Ls 1592,1, ko aprēķināja kā 0,5% dienā no līguma summas. Taču, kamēr lieta vairākkārt tika skatīta visās trijās tiesu instancēs, prasītājs divreiz grozīja prasību, līdz beidzot, pirms lietas pēdējās skatīšanas apelācijas instancē, līgumsoda daļa prasībā jau sasniedza Ls 12 078. Ar trešo apelācijas instances spriedumu tiesa samazināja līgumsodu līdz Ls 7000, cita starpā secinot: "[līgumsods] nevar kļūt par nepamatotu iedzīvošanās iespēju sakarā ar cita subjekta kļūdām, neizdarībām, vai pat apzinātu pārkāpumu".3 Par pēdējo apelācijas spriedumu kasācijas sūdzību iesniedza prasītājs, norādot: 1) spriedums nav motivēts ne ar vienu spēkā esošu nacionālo vai starptautisko tiesību normu; 2) to nevar pamatot ar Eiropas Ministru padomes rezolūciju Nr. 78(3) "Par soda klauzulu civiltiesībās"4 (turpmāk tekstā – Rezolūcija 78(3)), jo rezolūcijas adresāts ir dalībvalstu valdības un pati tiesa ir atzinusi to kā iztulkošanas avotu, kas pats par sevi nevar būt tiesību pamatojums; 3) tiesa atsaukusies uz iepriekšēju Senāta praksi citās lietās, neatklājot iepriekšējā tiesas spriedumā izvirzītos argumentus un nenorādot, kā konkrētā lieta sasaucas ar iepriekšējā lietā pastāvējušajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem.

Senāts apelācijas instances spriedumu atzina par pareizu un atstāja spēkā. Vispirms tika noraidīts kasatora trešais arguments, norādot, ka būtisko līdzību ar citām lietām veido prasītāju prasītās pārmērīgas līgumsoda summas. Tālāk Senāts norāda, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā taisnīguma principa izriet tiesas pienākums pieņemt "taisnīgu spriedumu". Tā kā šai lietā līgumsods izpilda soda funkciju, taisnīguma princips tiek sasaistīts ar prasību par soda samērīgumu[13].5 Tāpat tiek atzīmēts, ka tāda maksājuma uzņemšanās, kas var augt līdz bezgalībai, nevar atbilst līgumsoda būtībai un "[..] ir jābūt saprātīgām robežām, kuru noteikšana ekstremālos gadījumos kļūst par tiesas kompetenci, lietojot par mērauklu taisnīguma un samērīguma principus." [14]

Taču līdz ar apgalvojumu, ka, pieņemot izskatīšanā esošu likumprojektu,6 pēc būtības tikai apstiprinās taisnīguma principu attiecībā uz līgumsodu samazināšanu [17], Senāts nonāk pretrunā ar iepriekš teikto, ka Latvijā nav regulējuma, kas pieļautu līgumsoda taisnīguma un samērīguma vērtēšanu [16]. Arī vispārējs princips, ja tāds ir, veido regulējumu, taču šā principa avots un saturs spriedumā paliek neatklāts. Tā nu iznācis, ka Senāts pieļauj to pašu kļūdu (Civilprocesa likuma (CPL) 195. panta piektās daļas pārkāpums: nav norādīta tiesību norma, ar ko pamatots spriedums), uz ko iepriekš šajā pašā lietā aizrādījis apelācijas instancei, atceļot spriedumu.7 Tādēļ arī turpmākā vēršanās pie citu valstu tiesību sistēmu regulējuma, ārvalstu tiesībzinātnieku atziņām, Rezolūcijas 78(3) u. tml. neko nedod sprieduma pamatojumam, lai arī sniedz visai izvērstu salīdzināmo tiesību pārskatu. Ir neloģiski runāt par kādām ius cogens normām vai principiem pat ES valstu līgumtiesībās, ja esošie salīdzinošo tiesību pētījumi identificē būtiskas atšķirības dalībvalstu tiesiskajā regulējumā un pamatā tiek vērsti uz tāda kompromisa meklējumu, par ko kaut kad nākotnē būtu iespējams vienoties kā kopīgu regulējumu.8

Spriedums arīdzan neizskaidro, kā būtu vērtējams kreditora interešu samērīgums attiecībā uz līgumsoda saņemšanu, tā vietā atrunājoties, ka tiesa var ņemt vērā "dažādus apstākļus, tostarp arī kasācijas sūdzībā minētos", taču Senāta kompetencē nav tos vērtēt [19]. Tomēr šajā gadījumā, neskarot lietas būtību, Senāts nevarēja atklāt, vai normas ir piemērotas pareizi.9 No argumentācijas viedokļa apšaubāmi, ka kreditora interešu kritērijs būtu tikai un vienīgi radušies zaudējumi [15], ja reiz Senāts konstatējis, ka šajā lietā pielīgtajam līgumsodam ir tieši soda funkcija [13].

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
7
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (3)
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Subaru
3. Novembris 2009 / 14:22
0
ATBILDĒT
Viss ir baigi forši, bet pats autors problēmas risinājumu piedāvā vēl sarežģītāku, nekā tas ir pašlaik tiesību aktos un Senāta praksē. Secinājums, jo komplicētāks risinājums, jo labāk!!!

Vai nebūtu vienkāršāk noteikt konkrētus griestus līgumsodam, un tad lai tiesa vērtē šo griestu ietvaros, vai tas ir taisnīgs, samērīgs utt., nevis piedāvāt kaut kādu bezjēdzīgi sarežģītu formulu tiesību normas veidā.



Samērīgums, nav tikai publisko tiesību princips, bet gan caurvij visus tiesu sistēmu un tiesības kā tādas, un spriedums var būt atbilstošs tiesību normām un principiem, ja tas atbilst visiem tiesību principiem kopumā, tai skaitā samērīguma principam....!!!!
A.S.
29. Oktobris 2009 / 09:02
1
ATBILDĒT
Viens no labākajiem rakstiem par privāttiesību jautājumiem pēdējo pāris gadu laikā. Patīkami redzēt jauna profesionāļa dzimšanu :) Autors gan savā analīzē nav ņēmis verā to, ka ir arī tādi gadījumi, kad līgumsodam ir ne tik daudz kompensējošs, cik ļoti izteikts disciplinējošs mērķis, turklāt līdzējam nav nekādas problēmas to samaksāt
Anonymus
28. Oktobris 2009 / 17:46
1
ATBILDĒT
Ļoti labi izpētīts jautājums, pamatīga argumentācija.
visi numura raksti
Jānis Neimanis
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesneša neatkarības saturs bieži tiek pārprasts vai pārspīlēts
Finanšu ministrija ir izstrādājusi un Ministru kabinets skata likumprojektu "Par vienotu valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības sistēmu". Likumprojekts ir slepens. Publiski pieejams sākotnējais likumprojekta ...
20 komentāri
Klinta Ločmele
Diskusija
Juridiskā izglītība Latvijā: sarežģīta sistēma, daudz spēlētāju, neapdomīgi lēmumi  
Juristam ar zināšanām un labu reputāciju vienmēr būs darbs, uzsver visi "Jurista Vārda" uzrunātie akadēmiskās un profesionālās tiesību zinātņu vides pārstāvji. Nav šaubu, ka par abu priekšnoteikumu veiksmīgu realizāciju ...
7 komentāri
Jānis Bite
Skaidrojumi. Viedokļi
Pirmpirkuma tiesības, atsavinot slēgtu kapitālsabiedrību daļas
Komerclikumā trūkst tiesiskās aizsardzības mehānisma, kas būtu piemērojams gadījumos, kad netiek ievērotas slēgtas kapitālsabiedrības dalībnieku pirmpirkuma tiesības, un tas noved gan pie teorētiska, gan praktiska rakstura ...
2 komentāri
Gunārs Aigars
Nedēļas jurists
Gunārs Aigars
2 komentāri
Notikums
Saeima pārkāpj tiesneša personiskās neatkarības principu
21 komentāri
AUTORU KATALOGS