ŽURNĀLS Tiesību prakse

22. Decembris 2009 /Nr.51/52 (594/595)

Tiesu prakse lietās par izpildu rakstu izsniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei
Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta un Judikatūras nodaļas tiesu prakses apkopojums
4 komentāri

Apkopojumā analizēti Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedumi lietās, kas izskatītas kasācijas kārtībā Civilprocesa likuma 485. panta kārtībā laika posmā no 2006. gada sākuma līdz 2008. gada jūlijam (ieskaitot).

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments minētā panta kārtībā 2006. gadā izskatījis astoņas lietas (SPC-2, 13, 19, 20, 35, 38, 41, 46), 2007. gadā izskatījis 15 lietas (SPC-1, 7, 12, 13, 18, 21, 25, 28, 30, 31, 34, 35, 39, 43, 53), 2008. gadā (līdz 31. jūlijam) izskatījis 13 lietas (SPC-1, 4, 10, 13, 19, 20, 21, 27, 28, 37, 39, 41, 43).

Statistikas dati arī liecina, ka strīdu skaits, kas saistīti ar izpildu rakstu izsniegšanu pēc šķīrējtiesu nolēmumiem tiesās, to vidū Senāta Civillietu departamentā, turpina pieaugt.

Senāta Civillietu departaments (turpmāk – Senāts) lietas par izpildu rakstu izsniegšanu pēc šķīrējtiesu nolēmumiem izskata tikai Civilprocesa likuma 483.–485. pantā paredzētajos gadījumos, t. i., pēc Augstākās tiesas priekšsēdētāja, Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja vai ģenerālprokurora iesniegtajiem protestiem, un protesti tiek izskatīti Civilprocesa likuma 464.–477. pantā norādītajā kārtībā. Jāatzīmē, ka protesti tiek iesniegti par spēkā stājušos tiesas nolēmumu, kuros ir būtiski materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas konstatēti lietās, kuras ir izskatītas tikai pirmās instances tiesā, ja tiesas nolēmums nav pārsūdzēts likumā noteiktajā kārtībā no lietas dalībniekiem neatkarīgu iemeslu dēļ vai ar tiesas nolēmumu ir aizskartas valsts vai pašvaldību iestāžu tiesības vai to personu tiesības, kuras nav bijušas lietas dalībnieki.

Līdz ar to Senāts izskata tikai tās lietas, kurās pirmās instances tiesa ir apmierinājusi pieteikumu par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi (šāds rajona (pilsētas) tiesas nolēmums saskaņā ar Civilprocesa likuma 535. pantu stājas spēkā nekavējoties un nav pārsūdzams). Senāts neizskata tās lietas, kurās pieteikums ir noraidīts un pieteicēja blakus sūdzība tiek izskatīta apelācijas instances tiesā. Tādējādi apgabaltiesa ir galīgā tiesu instance jautājumu par šķīrējtiesas nolēmumu izpildi izlemšanā, un apgabaltiesas lēmumi, kas stājušies spēkā, ir uzskatāmi par judikatūras sastāvdaļu, kas arī būtu jāņem vērā.

Analizējot Senātā izskatītās šo kategoriju lietas, konstatētie pārkāpumi ir jādala divās kategorijās: a) šķīrējtiesu pieļautie pārkāpumi un no tiem izrietošie rajona (pilsētas) tiesu pārkāpumi un b) rajona (pilsētas) tiesu pieļautie pārkāpumi izpildu rakstu izsniegšanas procesā.

1. Procesuālie pārkāpumi pieteikuma par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi pieņemšanā

Vairākos spriedumos Senāts konstatējis procesuālos pārkāpumus pieteikumu par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi pieņemšanā – pieteikumam netiek pievienoti dokumenti, kas norādīti Civilprocesa likuma 534. pantā.

1) Sprieduma nepievienošana

Izskatot lietu Nr. SPC-2/2006 pēc Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protesta par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 5. augusta lēmumu, Senāts konstatējis, ka tiesa izsniegusi izpildu rakstu, lai izpildītu Baltijas Reģionālās šķīrējtiesas spriedumu, kurš nav pievienots lietai. Šāds pārkāpums uzskatāms par rupju pārkāpumu, jo Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 1. punkts kā obligātu noteikumu paredz pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma pievienošanu pieteikumam par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi. Šajā gadījumā rajona (pilsētas) tiesai pieteikums bija jāatstāj bez virzības un jānosaka termiņš trūkumu novēršanai.

2) Izziņas par fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu nepievienošana

Lietā Nr. SPC-38/2006, izskatot Latvijas Republikas ģenerālprokurora protestu par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2006. gada 1. jūnija lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu Rīgas šķīrējtiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma piespiedu izpildei, Senāts konstatēja, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 5. punkta prasībām pieteikumam rajona (pilsētas) tiesai par izpildu raksta izsniegšanu nav pievienota izziņa, kas apliecina fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu. Tādējādi šis pārkāpums novedis pie tā, ka K.R. tikusi liegta iespēja izmantot šā likuma 534.1 panta otrajā daļā garantētās tiesības iesniegt savus paskaidrojumus, jo deklarētā dzīvesvieta nav bijusi šīs personas dzīvesvieta.

3) Vienošanās par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā nepievienošana

Izskatot lietu Nr. SPC-1/2007 sakarā ar Latvijas Republikas ģenerālprokurora protestu par Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2004. gada 29. septembra lēmumu SIA “Tele 2” pieteikuma lietā par izpildu raksta izsniegšanu Telekomunikāciju šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei, Senāts konstatējis, ka tiesa izsniegusi izpildu rakstu, nepārliecinājusies, vai pieteikumam pievienots dokuments, kas apliecina pušu rakstveida vienošanos par strīda nodošanu izskatīšanai šķīrējtiesā, vai notariāli apliecinātu tā norakstu. Arī šajā gadījumā rajona (pilsētas) tiesai pieteikums bija jāatstāj bez virzības un jānosaka termiņš trūkumu novēršanai.

4) Pierādījumu, ka pusei, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde, par to ir paziņots, nepievienošana

Lai arī izskatītā lieta Nr. SPC-13/2006 attiecas uz Civilprocesa likuma 534. panta redakciju, kas ir grozīta (nav vairs spēkā), Senāts uzskata, ka minētais gadījums ietver vairākus problēmjautājumus, kas bez šīs nodaļas norādītā pārkāpuma tiks apskatīti tālāk apkopojumā.

Senāts konstatēja, ka atbilstoši Civilprocesa likuma 534. panta pirmajai daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 17. februārī pieņemtajiem grozījumiem) puse, kura lūdz izsniegt izpildu rakstu, paziņo par to šā likuma 519. pantā noteiktajā kārtībā pusei, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpilde, un saskaņā ar šīs normas otrās daļas 3. punktu pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu pievieno pierādījumu, ka pusei, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpilde, par to ir paziņots. Par apliecinājumu kalpo pasta kvītis par sūtījumu nosūtīšanu. Senāts uzskatīja, ka šādi pierādījumi nav uzskatāmi par pievienotiem nevis tādēļ, ka tādu nebūtu (tad runa būtu par tiesas pieļautajiem procesuālajiem pārkāpumiem pieteikuma pieņemšanā par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi), bet likums pārkāpts, jo līgumā norādītā atbildētāja adrese atšķiras no deklarētās.1 Tādēļ lēmums par izpildu raksta izsniegšanu tika atcelts.

5) Piekritības noteikšana

Lietā Nr. SPC-13/2006 kā viens no pārkāpumiem, kāpēc lēmums par izpildu raksta izsniegšanu tika atcelts, norādīts, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, pieņemdama SIA “Tele 2” pieteikumu, pārkāpusi Civilprocesa likuma 533. panta otrās daļas noteikumus, jo, ņemot vērā Telekomunikāciju šķīrējtiesas atrašanos Rīgā, 11. novembra krastmalā 29, pieteikuma izskatīšana ir piekritīga Rīgas pilsētas Centra rajona tiesai. Analoga situācija ir lietā Nr. SPC-1/2007.

Jāievēro, ka ne vienmēr šķīrējtiesas atrašanās vieta sakrīt ar strīda izskatīšanas vietu. Interpretējot sistēmiski un pēc analoģijas ar Civilprocesa likuma 26. panta otrās daļas noteikumiem, par šķīrējtiesas atrašanās vietu jāuzskata tās juridiskā adrese, nevis strīda izšķiršanas vieta. Šāds secinājums pilnībā atbilst Civilprocesa likuma 508. panta noteikumiem, ka pusēm ir tiesības brīvi noteikt strīda izšķiršanas vietu, bet, ja puses par to nav vienojušās, strīda izšķiršanas vietu nosaka šķīrējtiesa.

2. Šķīrējtiesas sprieduma grozīšanas nepieļaujamība

Senāts, izskatot lietu Nr. SPC-28/2008 sakarā ar Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja protestu par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003. gada 15. novembra lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu SIA “INT Latvija” Rīgas Starptautiskās šķīrējtiesas 2003. gada 24. septembra sprieduma piespiedu izpildei, konstatēja, ka ar Rīgas Starptautiskās šķīrējtiesas 2003. gada 24. septembra spriedumu no AS “SPRAISO OY”, J.M. un G.C. par labu SIA “INT Latvija” solidāri piedzīti Ls 110 274,19 un šķīrējtiesas izdevumi Ls 2413,91, savukārt ar Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas 2003. gada 15. novembra lēmumu izsniegts izpildu raksts šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei daļā, ar kuru nospriests piedzīt solidāri no J.M. un G.C. par labu “INT Latvija” parādu Ls 110 274,19 un tiesas izdevumus Ls 2413,91, piedziņu vēršot uz atbildētāju naudas līdzekļiem, kustamo un nekustamo īpašumu.

Līdz ar to Rīgas pilsētas Centra rajona tiesa ar savu 2003. gada 15. novembra lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei pēc būtības grozījusi šķīrējtiesas 2003. gada 24.septembra spriedumu, t. i., saistības izpildes pienākumu pārlikusi tikai uz galviniekiem, bet pašu parādnieku atbrīvojusi no sprieduma izpildes, lai gan šķīrējtiesā spriedums taisīts par solidāru parāda piedziņu kā no parādnieka, tā galviniekiem. Tādējādi tiesa ir pārkāpusi Civilprocesa likuma 528. panta otrajā daļā noteikto, ka spēkā stājies šķīrējtiesas spriedumus kļūst galīgs, neapstrīdams un izpildāms. Centra rajona tiesas lēmums ir atcelts, lieta nodota jaunai izskatīšanai tai pašai tiesai.

3. Adreses (atbildētāja – fiziskas personas – sasniedzamības) jautājumi

Vairākās lietās par vienu no lēmuma atcelšanas pamatiem ir norādīts apstāklis, ka atbildētājam (fiziskai personai) nav norādīta pareiza adrese un tādēļ nav bijis iespējams paziņot par šķīrējtiesas procesu vai pieteikuma par pastāvīgās šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildi iesniegšanu un izskatīšanu tiesā.

Atbilstoši Civilprocesa likuma 534. panta pirmās daļas 5. punkta noteikumiem pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu jāpievieno izziņa, kas apliecina fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu. Šī ir vienīgā obligātā norma, un šī izziņa ir nepieciešama tikai šajā procesa stadijā. Aktuāls paliek jautājums, vai nepieciešamība pēc informācijas par fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu nav arī kreditoram (pieteicējam), nosūtot pretenzijas, iesniedzot prasības pieteikumu šķīrējtiesā, kā arī pašai šķīrējtiesai, izšķirot strīdu. Respektīvi, cik liela atbildība gulstas uz kreditoru un šķīrējtiesu (attiecīgi arī uz rajona (pilsētas) tiesu), informējot parādnieku (atbildētāju) par radušos strīdu, lai viņš varētu izmantot savas tiesības.

Lietu apkopojums

1) Lietā Nr. SPC-13/2006 protestu par Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 13. janvāra lēmumu, ar kuru izsniegts izpildu raksts Telekomunikāciju šķīrējtiesas 2004. gada 20. oktobra sprieduma piespiedu izpildei, iesniedzis Latvijas Republikas ģenerālprokurors. Protestā norādīts, ka gan SIA “Tele 2”, gan tiesas paziņojumi atbildētājai sūtīti pēc adreses Rīgā, [..] ielā 405–26, lai gan no pases kopijas un Iedzīvotāju reģistra datubāzes redzams, ka viņa no minētās dzīvesvietas izrakstījusies 1999. gada 10. martā. Protesta autors norādījis, ka, liedzot Ž.D. iesniegt paskaidrojumus šķīrējtiesas procesā, kā arī celt savus iebildumus pret pieteikuma iesniegšanu šķīrējtiesas nolēmuma piespiedu izpildei, tiesa būtiski pārkāpusi procesuālo tiesību normas, kas varēja novest pie jautājuma nepareizas izlemšanas.

Tāpat tiesa atstājusi bez ievērības, ka 1998. gada 14. oktobra līgumā par telekomunikāciju pakalpojumu sniegšanu, kuram atbilstoši rēķinu nosūtīšanas adrese norādīta Rīgā, [..] gatvē 4–45, Ž.D. nekad nav dzīvojusi. Tā kā juridiskajām personām saskaņā ar Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 13. pantu ir garantētas tiesības saņemt informāciju par personas deklarēto dzīvesvietu, ko konkrētajā gadījumā SIA “Tele 2” nav izmantojusi, protesta autora ieskatā, prasītāja nav pienācīgi paziņojusi parādniecei par šķīrējtiesas procesa norisi.

Senāts Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2005. gada 13. janvāra lēmumu atcēlis, norādīdams, ka no lietas materiāliem redzams, ka SIA “Tele 2”, Telekomunikāciju šķīrējtiesas un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas paziņojumi Ž.D. sūtīti uz adresi Rīga, [..] iela 405–26, taču no protestam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka jau no 2002. gada 21. jūnija viņa deklarējusi savu dzīvesvietu Rīgā, [..] ielā 41–15. Pastāvot šādiem apstākļiem, Senāts secinājis, ka SIA “Tele 2”, iesniegdama pieteikumu par šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildi, nav ievērojusi Civilprocesa likuma 534. panta otrās daļas 3. punkta prasības. Savukārt šāda pieteicējas rīcība novedusi pie minētā likuma 536. panta pirmajā daļā garantēto Ž.D. tiesību pārkāpuma, tādēļ tiesas lēmumu nevar atzīt par likumīgu un pamatotu.

2) Lietā Nr. SPC-38/2006 Latvijas Republikas ģenerālprokurora protests apmierināts tādēļ, ka nav pievienota izziņa, kas apliecina fiziskās personas deklarēto dzīvesvietu (sk. arī apkopojuma 1. punkta 2. apakšpunktu). No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Iedzīvotāju reģistra sniegto informāciju K.R. deklarētā dzīvesvieta kopš 1994. gada 7. oktobra ir [..] iela 21, Kuldīgā, savukārt atbildētājam gan prasības pieteikums, gan pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu sūtīti uz [..] ielu 3–12, Rīgā.

3) Lietā Nr. SPC-1/2007 norādīts – tiesa nav ņēmusi vērā, ka SIA “Tele 2” nepareizi norādījusi A.K. dzīvesvietas adresi, tādējādi persona nevarēja saņemt pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu un iesniegt tiesā paskaidrojumus un pierādījumus.

4) Lietā Nr. SPC-7/2007, Senāts secinājis, ka Telekomunikāciju šķīrējtiesa SIA “Tele 2” prasību apmierinājusi, pamatodamās uz 2004. gada 10. februārī noslēgto līgumu ar D.L., kurā lietotāja adrese norādīta Cēsīs. Taču D.L. deklarētā dzīvesvieta ir Rīgā. Tiesnese, izskatot pieteikumu par izpildu raksta izdošanu, nav apsvērusi, vai D.L. par šķīrējtiesas procesu, kā to nosaka Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 4. punkts, pienācīgā veidā tika paziņots, kas būtiski varēja ietekmēt šo procesu,

5) Lietā Nr. SPC-25/2007 pēc Latvijas Republikas ģenerālprokurora protesta norādīts, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, izsniegdama izpildu rakstu, nav vērtējusi, vai G.B. pienācīgā veidā paziņots par šķīrējtiesas procesu. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa lēmumā konstatējusi, ka paziņojums par šķīrējtiesas procesu G.B. nosūtīts uz viņa deklarēto dzīvesvietu [..] rajona [..] pagasta “Zaļozolos”, ko apliecina pieteikumam par izpildu raksta izsniegšanu pievienotā [.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
0
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (4)
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
!
4. Janvāris 2010 / 13:33
0
ATBILDĒT
šis apkopojums taču ir 2 gadus vecs - pieņemts 2008.gadā!!!
Atbilde
22. Decembris 2009 / 11:23
0
ATBILDĒT
PTAL:

4.1 pants. Atsevišķu likuma normu piemērošana



(1) Šā likuma III un IV nodaļas noteikumi piemērojami tādām tiesiskajām attiecībām, kuras tiek nodibinātas starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju, kā arī jebkuru citu tiesību subjektu, kurš izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kas nav saistīts ar šā tiesību subjekta saimniecisko vai profesionālo darbību.



(2) Šā likuma 5. un 6.panta noteikumi piemērojami arī tādām tiesiskajām attiecībām, kuras uz līguma pamata tiek nodibinātas starp fizisko personu un ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar patērētāju, tajā skaitā par patērētāja līgumsaistību izpildes nodrošināšanu ar ķīlu vai galvojumu, ja šādu attiecību nodibināšana nav saistīta ar minētās fiziskās personas saimniecisko vai profesionālo darbību.



(27.10.2005. likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 21.05.2009. likumu, kas stājas spēkā 23.06.2009.)
Redz, ko es atradu!
22. Decembris 2009 / 11:21
0
ATBILDĒT
2009.gada jūnijs

Patērētāju finansēšana: Netaisnīgi noteikumi

galvojuma līgumos var tikt atcelti

Debora Pāvila



1. Jaunais regulējums

Patērētāju tiesību aizsardzības likumā („PTAL”) veikti grozījumi, kuri stāsies spēkā

2009.gada 23.jūnijā. Šie grozījumi paredz, ka turpmāk PTAL noteikumi par līgumslēdzēju

pušu tiesisko vienlīdzību un netaisnīgiem līguma noteikumiem (5. un 6.pants) attiecināmi ne

tikai uz līgumiem, kuri slēgti starp patērētāju un pārdevēju (ražotāju, pakalpojuma

sniedzēju), bet arī uz līgumiem, kas slēgti starp pārdevēju (ražotāju, pakalpojuma sniedzēju)

un patērētāja galvinieku. Šie noteikumi piemērojami tikai tajos gadījumos, kad galvinieks ir

fiziska persona un ja galvojuma došana nav saistīta ar galvinieka profesionālo vai

saimniecisko darbību.



2. Netaisnīgi noteikumi apdraud darījumu spēkā esamību

Galvojuma līgumi, kas noslēgti ar fizisku personu patērētāja līgumsaistību izpildes

nodrošināšanai, vai to atsevišķi punkti, varēs tikt atzīti par spēkā neesošiem no noslēgšanas

brīža, ja tajos būs iekļauti netaisnīgi līguma noteikumi.

Vēl likuma grozījumi paredz patērētājam vai patērētāja galviniekam tiesības vērsties tiesā ar

zaudējuma atlīdzības prasību gadījumos, kad patērētājam vai galviniekam netaisnīgo

līguma noteikumu dēļ rodas zaudējumi. Tas nozīmē, ka ja patērētājs vai galvinieks varēs

pierādīt faktu, ka viņam radušies zaudējumi netaisnīgu līgumu noteikumu dēļ, viņš varēs

prasīt pārdevējam (ražotājam, pakalpojuma sniedzējam) šos zaudējumus atlīdzināt. Šajā

aspektā gan likums ir vairāk deklaratīvs, jo tiesība prasīt zaudējumu atlīdzību izriet jau no

Civillikuma.



3. Jaunā regulējuma plusi un mīnusi

No patērētāju tiesību aizsardzības viedokļa šie grozījumi ir vērtējami pozitīvi, jo aizsargās

patērētāja galviniekus (kas bieži ir ģimenes locekļi), taču bažas rada netaisnīgo līguma

noteikumu interpretācija attiecībā uz galvojumiem. Ja netaisnīgi noteikumi tiks interpretēti

pārāk plaši, tad var rasties situācija, ka galvojuma līgumi masveidā tiks atzīti par spēkā

neesošiem, kas, savukārt, varētu izraisīt nestabilitāti kreditēšanas sfērā un galvojuma

līguma neefektivitāti. Lielākā problēma šobrīd praksē ir tāda, ka nav skaidrs, kādi līgumu

noteikumi galvojuma līgumos atzīstami par netaisnīgiem PTAL izpratnē. Piemēram, nav

skaidrs, vai galvojuma līguma noteikums, kas paredz, ka kreditors ir tiesīgs savu prasību

celt tieši pret galvinieku, negriežoties vispirms pie galvenā parādnieka, uzskatāms par

taisnīgu (Civillikums to atļauj) vai tomēr netaisnīgu PTAL izpratnē. Tas pats attiecas uz

tādiem galvojuma līguma noteikumiem kā, piemēram, aizliegumu galviniekam atsavināt sev

piederošu mantu bez kreditora piekrišanas vai galvinieka pienākumu atbildēt ne tikai par

galveno parādu, bet arī par visiem blakus prasījumiem, kas var rasties vēlāk (vairāk par

netaisnīgiem līguma noteikumiem skat. Deboras Pāvilas un Lindas Bērziņas rakstā

„Patērētāju kreditēšana: Netaisnīgi līguma noteikumi un banku negodīgā komercprakse”,

2009.gada aprīlis).



4. Ātrs risinājums tiesiskajai nenoteiktībai

Lai minētos jautājumus risinātu un veicinātu tiesisko noteiktību, būtu vēlams, ka Patērētāju

tiesību aizsardzības centrs izdotu vadlīnijas, līdzīgi kā to dara Eiropas Komisija. Advokātu

birojs Vilgerts šādu rekomendāciju izteicis Pasaules Bankas pārstāvim, kurš gatavo

ziņojumu par patērētāju aizsardzību Latvijā saistībā ar kreditēšanas pakalpojumiem.

5. Jau noslēgtie galvojuma līgumi var tikt apstrīdēti

Vēl grozījumu sakarā neskaidrs ir jautājums par to, uz kādiem galvojuma līgumiem likums

attiecināms – uz tādiem, kas noslēgti pēc 2009.gada 23.jūnija vai arī uz visiem, ieskaitot tos,

kas noslēgti pirms likuma spēkā stāšanās. Lai gan likumdevējs skaidru atbildi
Jocīgi
22. Decembris 2009 / 10:55
0
ATBILDĒT
\"Papildus jāatzīmē, ka fiziskās personas - galvinieki, kas galvo par citas fiziskās personas saistībām, kas būtu atzīstama par patērētāju - nav uzskatāmi par patērētājiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma un citu normatīvo aktu izpratnē. Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 1. panta 3. punkta noteikumiem par patērētāju atzīstama fiziskā persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties vai izmantot preci vai pakalpojumu nolūkam, kurš nav saistīts ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību. Savukārt, atbilstoši Civillikuma 1692. panta noteikumiem, galvojums ir ar līgumu uzņemts pienākums atbildēt kreditoram par trešās personas parādu, neatsvabinot tomēr pēdējo no viņas parāda un atbilstoši Civillikuma 1701. panta noteikumiem galvinieks, pret kuru ceļ prasību kreditors, var izlietot visas galvenā parādnieka ierunas, izņemot tikai tās, pret kurām kreditors taisni gribējis nodrošināties ar galvojumu vai kuru izlietošana tieši saistīta ar galvenā parādnieka personu.\"



Nesaprotu, kāpēc Senāts joprojām spītīgi turas pie atziņas, ka gadījumos, kad ar patērētāju noslēgtam līgumam par nodrošinājumu ir izmantots galvojums, galvinieks nav uzskatāms par patērētāju??? Jā, protams, abu likumu - PTACL un CL - normas ir nocitētas precīzi, un, spriežot vien pēc gramatiskās interpretācjas, nav, kur piesieties. BET mēs zinām, ka gramatika ir viena lieta, taču normu tulkošanā vēl ir svarīga sistēma, normas jēga un mērķis.

Tātad - lielākoties patērētājs par patērētāju nemaz nevar kļūt, nesarūpējot sev galvotāju, kurš arī lielākoties \"atbild kā pats parādnieks.\" Tāpat zinām, ka galvojums ir akcesorā saistība - nesaraujami saistīta ar kādu citu. Tāpat zinām, ka praksē galvotājam patērētāja vārdā ir jāuzņemas pilnīgi visas saistības un pienākumi. Līdz ar to rodas jautājums: kā tad tur ir ar visiem citiem no CL izrietošiem princpiem, ka galvotājam ir vienīgi tiesības pilnībā izpildīt visas patērētāja saistības un pienākumus, bet vienlaikus galvotājs nebauda itin nevienu patērētāja tiesību un priekšrocību? Jā, šo jautājumu var uzskatīt par muļķīgu, naivu vai pat stulbu, ja vien praksē tam nebūtu graujošas sekas - nu jau līgumi ar patērētājiem ir puslīdz civilizēti un viņu svētās tiesbas caurmērā tiek ievērotas, jo pēc pilnas programmas, piedodiet, tiek čakarēti šo patērētāju galvotāji. Manā praksē ir n-tās šādas lietas, kur ar patērētāju ir noslēgts nevainojams un korekts līgums, bet pie niecīgākajiem pārkāpumiem kreditētāji apiet pašus patērētājus un uzreiz metas virsū galvotājiem, jo viņus, lūk, nekas un nevienā posmā neaizsargā!!! Tad, lūk, arī rodas filozofiski praktiski jautājumi...



p.s. Un,lūdzu, iztiksm bez nievājošām piezīmēm, ka galvotājam jau neviens neliek tādu līgumu parakstīt... Patiešām - neliek gan, bet neviens (kredtētāji) arī neuzskata par vajadzīgu ar viņu pat apspriest šāda līguma noteikumus, kur nu vēl tos mainīt!!





p.p.s. Starp citu - EKT ir vismaz viens spriedums (esmu to lasījusi, bet tagad ātrumā nevaru atrast precīzus datus), kur ir konkrēti pateikts: ka arī galvotājs ir atzīstams par patērētāju, ja viņš galvojis par līgumu, kuru slēdzis patērētājs (tā ļoti vienkāršoti runājot).

visi numura raksti
Anita Kovaļevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni
To, ka tiesības uz atbilstošu dzīves līmeni ir cilvēktiesības, apliecināja to iekļaušana ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā 1948. gadā. Satversmē šādas tiesības nav minētas expressis verbis. Līdz ar to aktuāls ir ...
Viola Supe
Skaidrojumi. Viedokļi
Pārstāvniecības jēdziens, vēsturiskā attīstība un aktuālās problēmas
Pēdējā laikā Latvijā ir aizsāktas diskusijas par nepieciešamību izdarīt grozījumus Saeimas vēlēšanu normatīvajā regulējumā. Kā galvenā problēma, kuras dēļ šie grozījumi nepieciešami, tiek minēta vēlētāju neuzticēšanās ...
Inga Kačevska
Skaidrojumi. Viedokļi
Konvencijas "Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem" piemērošana
1980. gada ANO Vīnes Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem (turpmāk tekstā – Konvencija) stājās spēkā 1998. gada 1. janvārī, un tā ir ļoti populāra pasaulē – tai ir pievienojušās 73 valstis.1 ...
4 komentāri
Juris Rozenbergs
Nedēļas jurists
Jānis Rozenbergs
Līga Fjodorova
Skaidrojumi. Viedokļi
Starptautiska preču pirkuma līguma forma
Lai veicinātu 1980. gada Vīnes konvencijas “Par starptautiskajiem preču pirkuma un pārdevuma līgumiem” (turpmāk tekstā – Konvencija) piemērošanu Latvijā, ir jāprecizē likums1 un jāatsauc atļauja pusēm pašām izvēlēties gribas ...
AUTORU KATALOGS