Komercaģenta līguma spēkā esamības laikā komercaģenta un principāla attiecību pamatā ir princips, kas nosaka komercaģenta pakļautību principāla interesēm, tiešu kontaktēšanos ar principāla klientiem un jaunu klientu piesaistīšanu. Komercaģenta pienākums ir darboties principāla interesēs, slēdzot vai sagatavojot darījumus ar tādiem noteikumiem, kas pēc iespējas izdevīgāki principālam, izvairoties no darbībām, kas tieši vai netieši varētu radīt zaudējumus vai citas nelabvēlīgas sekas principālam vai tā veiktajai saimnieciskajai darbībai. Komercaģenta pienākums ievērot principāla intereses un no šī pienākuma izrietošais konfidencialitātes pienākums un pienākums ierobežot profesionālo darbību ir spēkā tikai komercaģenta līguma spēkā esamības laikā. Pēc tā izbeigšanās komercaģenta pienākumi pret bijušo principālu aprobežojas vien ar pienākumu glabāt principāla komercnoslēpumu. Tādēļ pēc komercaģenta līguma izbeigšanās komercaģenta rīcība nereti var būt saistīta ar principāla interešu aizskārumu un ar principāla klientiem nodibināto attiecību izmantošanu, lai šos klientus pārvilinātu vai lai konkurētu ar bijušo principālu. Lai aizsargātu šīs principāla intereses, tajā pašā laikā netaisnīgi neierobežojot komercaģentu, Eiropas Kopienu Padomes 1986. gada 18. decembra direktīvā "Par dalībvalstu tiesību aktu koordinēšanu attiecībā uz pašnodarbinātiem tirdzniecības pārstāvjiem" 86/653/EEK1 (turpmāk tekstā – direktīva 86/653/EEK) iekļauta komercaģenta profesionālās darbības ierobežojuma klauzula, kura pieļauj vienoties par komercaģenta profesionālās darbības ierobežošanu arī pēc komercaģenta līguma izbeigšanās un kuru nacionālajās tiesību normās ieviesušas ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstis, bet arī citas valstis.
1. Direktīvas 86/653/EEK nozīme nacionālo tiesību attīstībā
Līdz direktīvas 86/653/EEK ieviešanai Latvijā nebija speciāla regulējuma komercaģentu un principālu līgumiskajām attiecībām. Civillikumā iekļautās normas par pilnvarojumu pieļāva šādas attiecības, tomēr tās nenodrošināja speciālu komercaģentu aizsardzību, jo, piemēram, saskaņā ar Civillikuma normām un tajās iekļauto līgumu slēgšanas brīvības principu nepastāvēja laika un apjoma ierobežojumi komercaģentu profesionālās darbības ierobežošanai.
Direktīva 86/653/EEK neaptver visus aspektus, kas saistīti ar komercaģentu un principālu līgumiskajām attiecībām. Tā atstāj dalībvalstīm ievērojamu brīvību direktīvas 86/653/EEK aptverto aspektu ieviešanā, tādēļ atšķirības dalībvalstu tiesību aktos, kas regulē šīs līgumiskās attiecības, joprojām saglabājas. Jāuzsver, ka atšķirības dalībvalstu regulējumos attiecībā uz komercaģenta līgumiskajām attiecībām ar principālu joprojām pastāv arī tādēļ, ka direktīvas 86/653/EEK piemērošanas joma ir ļoti šaura un daudzas dalībvalstis savos nacionālajos tiesību aktos izlēmušas šo jomu paplašināt.
Latvija direktīvā 86/653/EEK paredzēto un nacionālajās tiesību normās iekļauto regulējuma piemērošanas jomu paplašinājusi, attiecinot uz visiem komercaģenta noslēgtajiem vai sagatavotajiem darījumiem principāla labā un vārdā, tādējādi nodrošinot arī konkurences ierobežojuma spēkā esamības priekšnoteikumu attiecināmību uz visplašāko komercaģenta darījumu loku. Tomēr to personu loks, kas direktīvas 86/653/EEK izpratnē tiek uzskatīts par komercaģentu, Komerclikumā ir sašaurināts. Saskaņā ar direktīvas 86/653/EEK 1. panta otro daļu direktīvā iekļautie nosacījumi attiecināmi ne tikai uz komersantiem, bet uz jebkuru pašnodarbinātu starpnieku, kas nav norādīts direktīvas 86/653/EEK 1. panta trešajā daļā un 2. pantā, turklāt dalībvalstis var nacionālajās tiesību normās attiecināt direktīvā 86/653/EEK regulētos jautājumus uz vēl plašāku personu loku. Eiropas Savienības Tiesa (agrāk – Eiropas Kopienu tiesa) spriedumā lietā Marleasing SA v La Commercial Internacional de Alimentacion SA2 ir norādījusi, ka gadījumā, ja direktīvas ieviešanas termiņš dalībvalstij ir beidzies, nacionālajām tiesām, piemērojot nacionālās tiesības, tiesību normas jāinterpretē atbilstoši neieviestās vai nepilnīgi ieviestās direktīvas regulējumam. Tādējādi, kaut arī Komerclikuma 45. pants par komercaģentiem atzīst tikai komersantus, atbilstoši taisnīguma principam un Eiropas Savienības Tiesas paustajai nostājai Komerclikuma panti attiecībā uz komercaģentiem, t. sk. attiecībā uz konkurences ierobežojumu, pēc analoģijas ir piemērojami arī tādām fiziskām personām, kuras nav individuālie komersanti, taču darbojas kā patstāvīgi saimnieciskās darbības veicēji, proti, nav uzskatāmi par principāla darbiniekiem, un atbilst pārējām Komerclikuma 45. pantā minētajām komercaģenta pazīmēm.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes