Valsts prezidenta iniciatīvas rezultātā Saeima 2009. gada 8. aprīlī pieņēma Juridiskās komisijas izstrādātos grozījumus Satversmē, ar 10. Saeimas sanākšanu paredzot daļai tautas tiesību rosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Politiskās kaislības ap Saeimas atlaišanu kopš grozījumu pieņemšanas ir norimušas, tādēļ ir piemērots brīdis tiesiski izvērtēt, vai grozījumi sniedz juridisku risinājumu. Rakstā grozījumi tiks analizēti netieši, proti, no šobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma skatpunkta tiks izvērtēts, kā, saglabājot līdzsvaru starp Saeimas un Valsts prezidenta pilnvarām, novērst pirmstermiņa pilnvaru izbeigšanas mehānisma neefektivitāti.
Satversmes grozīšanai ir komplicēts raksturs, un viena konstitucionālā subjekta "pilnvaru apjoma palielināšana ir neizbēgami saistīta arī ar citu valsts institūciju pilnvaru apjoma korekciju".1 Tādēļ jāpatur prātā, ka šādai korekcijai jābūt izsvērtam lēmumam, nevis nejaušām sekām, kas radušās Saeimas pirmstermiņa pilnvaru izbeigšanās mehānisma pilnveides dēļ.
Šobrīd pastāvošā Saeimas pilnvaru pirmstermiņa izbeigšanas mehānisma galvenais trūkums ir tā darboties nespēja,2 tādēļ mehānisma efektivitātei jābūt pilnveides mērķim. Mehānismam jābūt īstenojamam, tomēr Saeimas atlaišana nevar būt "voluntārs spontāns solis, ko kārdinoši viegli izmantot politiskās konjunktūras īstermiņa prasībām"3 vai "ikdienas politiskās un ekonomiskās cīņas ierocis".4 Veidojot Saeimas pirmstermiņa pilnvaru izbeigšanās mehānismu, šie apstākļi jāņem vērā.
I. Pilnveides virzieni
Debates par mehānisma pilnveidi sākās jau neilgi pēc Satversmes spēkā stāšanās. 1927. gadā notika mēģinājums atlaist Saeimu Satversmē neparedzētā veidā,5 un profesors Kārlis Dišlers, komentējot šo ieceri, jau tolaik norādīja uz nepieciešamību un arī virzieniem, kā Saeimas atlaišanas mehānismu uzlabot.
Viens no piedāvātajiem risinājumiem attiecās uz tautas daļai piešķiramu tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, un šāds risinājums nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās. Tautas daļas ierosinājums, kam sekotu tautas nobalsošana, dažkārt tiek minēts kā vienīgais līdzeklis "ierūsējušā" parlamenta atlaišanas mehānisma pilnveidei. Tiesību zinātņu maģistri Edgars Pastars un Jānis Pleps norādījuši, ka "Satversmes ietvaros tikai pašu tautu var apveltīt ar zināmiem papildu instrumentiem, kas var efektīvi kalpot kā pretsvars Saeimai un ļauj sasniegt parlamenta atlaišanas mērķus".6 Tomēr šādam viedoklim grūti piekrist. Jebkādā veidā īstenotai Saeimas atlaišanas mehānisma pilnveidei būtu nepieciešami Satversmes grozījumi, un, palielinot viena valsts institūta tiesības, tās būtu jālīdzsvaro ar citu institūtu tiesībām. Līdz ar to grozījumi Satversmē paredzēto līdzsvaru instrumentos ir neizbēgami. Tomēr no tā vien, ka tiek paredzēts cits subjekts, kas līdzās Valsts prezidentam var ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu, tautas nobalsošana nebūs ātrāka. Tādēļ mehānisma pilnveidei jāizpaužas citādi, īpaši optimizējot Valsts prezidenta pilnvaras.
Šādu pilnveides virzienu jau 1927. gadā piedāvāja K. Dišlers, kā arī Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisija 2008. gadā un uz Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādāto viedokli par Saeimas priekšlaicīgu vēlēšanu mehānismu balstītais Valsts prezidenta iesniegtais Satversmes grozījumu projekts.7 K. Dišlers norādīja, ka "mūsu Satversmē pastāvošo atlaišanas veidu varētu "atdzīvināt", padarīt par praksē vieglāk pielietojamu, ja pamazinātu valsts prezidenta risku pie Saeimas atlaišanas ierosināšanas".8 K. Dišlers tomēr iebilda pret Valsts prezidenta pilnu rīcības brīvību un 50. panta svītrošanu un ieteica noteiktus gadījumus, uz kuriem 50. pantu, t. i., prezidenta risku zaudēt amatu, varētu neattiecināt.
Arī Satversmes grozījumu projekts, kuru, balstoties uz Konstitucionālo tiesību komisijas izstrādāto viedokli, 2009. gada janvārī Valsts prezidents Valdis Zatlers iesniedza Saeimai, paredzēja atlaišanas mehānisma pilnveidi divos līdzīgos virzienos – pirmkārt, dodot daļai tautas tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atlaišanu un, otrkārt, piešķirot Valsts prezidentam tiesību atlaist Saeimu noteiktos gadījumos.
Šie pilnveides virzieni, kas aptver būtiskākos publiski izskanējušos ierosinājumus mehānisma pilnveidei, lai arī šķietami līdzīgi, savstarpēji konceptuāli atšķiras. Pirmkārt, K. Dišlers atzina tautas nobalsošanas nepieciešamību, kuru – attiecībā uz Valsts prezidenta pilnvarām – noraida Konstitucionālo tiesību komisija un nepiedāvā minētais Valsts prezidenta projekts. Otrkārt, Valsts prezidenta projektā un daļēji K. Dišlera piedāvājumā paredzēta iespēja noteikt konkrētus gadījumus, kuros Valsts prezidents ir tiesīgs atlaist Saeimu, neriskējot ar amatu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes