Civilprocesa pierādīšanas procesa teorijā kā viens no nozīmīgākajiem institūtiem tiek norādīta pierādījumu pieļaujamība un attiecināmība. Šā institūta pamatā var aplūkot vairākas pierādījumu teorijā valdošās doktrīnas ar visai atšķirīgiem skatījumiem un atziņām. Svarīgi ir noskaidrot un saprast, kādu šā institūta attīstības ceļu izvēlas Latvija. Pamatā ir vērtējamas un salīdzināmas tādu valstu pierādīšanas teorijas kā Francijas un Vācijas, kuru pierādīšanas tradīcijas un pamati civilprocesā ir attīstījušies un nostiprinājušies vairāku gadsimtu laikā, aplūkojot tās kontekstā ar Latvijas un Igaunijas pierādīšanas teoriju izstrādes pamatiem.
Jāatzīst, ka Latvijā nav veikti būtiski pētījumi pierādījumu attiecināmības un pieļaujamības jautājumā saistībā ar civilprocesuālajā tiesvedībā izmantojamajiem pierādījumiem. Atsevišķos teorijas aspektos ir iespējams atrast kopējas iezīmes ar administratīvā procesa un kriminālprocesa pierādījumu attiecināmības un pieļaujamības jautājumiem, bet jāatzīmē, ka civilprocesā ir jāņem vērā tieši šim procesam raksturīgās īpatnības un valdošie pamatprincipi – sacīkstes princips kopsakarā ar dispozitivitātes principu.
Latvijas pašreizējās civilprocesuālās pierādīšanas teorijas izstrādes pirmsākumi ir vērojami pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados V. Bukovska darbos, kuros vairāk uzmanības tiek veltīts pierādījumu pieļaujamības institūtam. Gan attiecināmības jēdziens, gan institūta izvērtējums ir visai netiešs.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!
Abonentu ieguvumi:
- Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
- Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes