ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Turpinājums, sākums JV, 26.07.2011., Nr. 30.

2) Pieteikuma iesniegšana un pieņemšana izskatīšanai

Iesniedzot tiesā pieteikumu saistību bezstrīdus piespiedu izpildei (turpmāk – SBPI), kreditoram vispirms ir jāievēro CPL 400. pantā stingri noteiktie gadījumi, kuros šo procesu vispār drīkst uzsākt. Augstākās tiesas (turpmāk – AT) Senāta Tiesu prakses apkopojumā katrs no tiem ir pietiekami skaidri izklāstīts¹, taču autore uzskata par vēlamu vēl nedaudz pakavēties pie šobrīd visstrīdīgākās normas – Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) 400. panta pirmās daļas 1. punkta. Galvenās diskusijas ir par to, vai līgumsaistības, kas nodrošinātas ar publisku hipotēku vai komercķīlu, pakļaujamas izpildei tikai ķīlas apmērā vai tomēr piedziņa ir vēršama arī uz pārējo parādnieka mantu (kas nav bijusi ieķīlāta). Tāpat kā parādnieka brīdināšanas nozīmes gadījumā arī šajā jautājumā Latvijā šobrīd pastāv divi pretēji viedokļi:

Aplūkosim, ko šajā sakarā var izsecināt no normatīvo tiesību aktu sistēmas analīzes.

a) Ķīlas tiesības izpratne

Sāksim ar to, kas ir ķīlas tiesība. No lietu tiesību viedokļa, ķīlas tiesība ir tāda tiesība uz svešu lietu (841. pants), uz kuras pamata šī lieta nodrošina kreditoram viņa prasījumu tādā kārtā, ka viņš no tās var dabūt šā prasījuma samaksu (Civillikuma (turpmāk – CL) 1278. pants). Savukārt saistību tiesību izpratnē ķīlas tiesība ir saistību pastiprināšanas veids (CL 1691. pants). No minētajām tiesību normām izriet šādas likumsakarības.

Pirmkārt, ķīlas tiesība tiek nodibināta starp kreditoru (ķīlas ņēmēju) un parādnieku (ķīlas devēju). Atsevišķos gadījumos ķīlas devējs var būt nevis pats parādnieks, bet gan trešā persona, kura ir lietas īpašnieks (CL 1306. pants). Tātad tieši kreditors un parādnieks rūpējas par to, lai ķīlas tiesība tiktu nodibināta pēc iespējas tā, lai kreditors no tās varētu dabūt prasījuma samaksu (saistību izpildi) pilnā apmērā. Jau romiešu tiesībās bija izpratne par to, ka ķīlas tiesības nodibināšanas pamatā ir parādnieka un kreditora gribas akti⁵.

Tā kā CPL 400. panta pirmās daļas 1. punktā runa ir par tādas saistības izpildi, kas nodrošināta ar publisku ķīlu vai hipotēku, būtiski ir pievērst uzmanību CL 1306. panta otrajai daļai, saskaņā ar kuru jebkura persona, kurai ir tiesības brīvi rīkoties ar savu lietu, var to ieķīlāt arī par svešu saistību. SBPI procesā tas nozīmē tikai to, ka parādnieks var nebūt tā pati persona, kurai pieder ieķīlātā lieta, respektīvi, parādnieks nav ķīlas devējs. Šobrīd CPL 50. nodaļā šādi ķīlas devēji ignorēti, viņus pat nepieminot (izņemot CPL 402. panta 1. punktu).

Kā jau autore iepriekš norādīja, Saeimā 3. lasījumā atrodas likumprojekts "Grozījumi Civilprocesa likumā", kur cita starpā paredzēts izteikt CPL 404. panta trešās daļas 3. punktu jaunā redakcijā: "Pierādījumu par brīdinājuma izsniegšanu parādniekam (tajā skaitā nekustamā īpašuma īpašniekam vai komercķīlas devējam), ja no likuma neizriet, ka šāds brīdinājums nav nepieciešams. Apliecinājums par brīdinājuma izsniegšanu var būt arī zvērināta tiesu izpildītāja vai viņa palīga sastādīts akts par atteikšanos saņemt brīdinājumu."⁶ Jāatzīst, ka precizitātes labad piedāvātajā tiesību normā būtu jānorāda arī kuģu īpašnieki, ja runa ir par kuģu hipotēku (sk. Jūras kodeksa⁷ 30. pantu; CPL 403. panta trešo daļu).

Interesanta tēze šajā sakarā ir izteikta AT Senāta Civillietu departamenta 2011. gada 26. janvāra lēmumā Nr. SPC 9/2001. Proti, Senāts no CPL 402. panta 1. punkta secina, ka SBPI ir pieļaujama pret personu, kura ir piekritusi publiska akta slēgšanai – hipotēkas vai komercķīlas nodibināšanai. Tā var būt gan persona, kas ir tiešās attiecībās ar kreditoru (aizņēmējs), gan persona, kas nav aizdevuma līguma dalībniece, bet ar savu īpašumu ir garantējusi aizdevuma līguma saistību izpildi⁸. Citiem vārdiem, SBPI ir pieļaujama pēc līgumiem par saistībām, kas nodrošinātas ar publisku hipotēku vai komercķīlu (CPL 400. panta pirmās daļas 1. punkts), piedziņu vēršot uz konkrēto ķīlu (CPL 405. panta otrā daļa). Taču, ja parādnieks un ķīlas devējs ir divas dažādas personas, tad no AT teiktā izriet, ka CPL 50. nodaļas izpratnē termins "parādnieks" it kā iegūst plašāku saturu nekā CL, proti, "parādnieks" būs ne tikai saistību neizpildījusī persona, bet arī ķīlas devējs (kurš nav saistības neizpildītājs).

Ja tā patiešām ir, tad visa CPL 50. nodaļa ir steidzami jāsakārto tā, lai būtu konsekvents terminu lietojums CL un CPL. Jo sevišķi tas attiecas uz CPL 406. pantu, kurā paredzētas parādnieka tiesības celt prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu. Kā redzams, ķīlas devējs, kurš nav parādnieks, nemaz nav tiesīgs iesniegt šādu prasību pret kreditoru, lai apstrīdētu prasījumu (saistību). Ķīlas devējam materiālo tiesību normas nedod tiesības apstrīdēt pašu prasījumu jeb saistību; to ir tiesīgs darīt tikai "īstais" parādnieks.