ŽURNĀLS Tiesību prakse

No Latvijas tiesas lēmuma rezolutīvās daļas viennozīmīgi izriet CPL 138.p. 1.d. 5.pkt. piemērošana. Patiesībā šeit vienam no lietas dalībniekiem (bet ne UR) vienkārši vajadzēja iesniegt Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesā pieteikumu grozīt ārvalsts tiesas nolēmuma (konkrētāk, Vidzemes pr.-p.tiesas lēmuma) izpildes veidu vai kārtību, to attiecīgi pamatojot (sk. CPL 644.-1.pantu). Tad viss būtu bijis kārtībā. Tagad situācija tiešām izveidojusies bīstama pašam UR.

Pilnīgi piekrītu kolēģes Baibas Rudevskas iepriekšējam komentāram. Līdzīgus argumentus mēs ar kolēģiem minējām arī UR Konsultatīvās padomes sēdē, kurā tika skatīts šis jautājums. Plus - UK tiesas spriedumā kā adresāts, kuram spriedums ir jāpilda, ir norādīts tikai Lembergs, kuram ir pienākums darīt zināmu spriedumu tajā minēto komerscabiedrību vadībai, kurai savukārt ir jārūpējas par tiesas noteikto aktīvu saglabāšanu. Tas Latvijas tiesību sistēmā atbilst CPL 138.p.1.d.5.pkt. noteiktajam līdzeklim, bet UR piemēroja 138.p.1.d.2.pkt. noteikto līdzekli, lai gan tā piemērošana neizrietēja ne no UK, ne no LV tiesas nolēmuma. Diemžēl UR paklausīja Tieslietu ministrijai. Rezultātā rodas absurda situācija, kad UR ir reģistrējis komercreģistrā tādu prasības nodrošinājumu (aktīvu nesamazināšanu), kura izpildi tas nemaz nespēj kontrolēt. Tā vietā šādi ierakstīti aizliegumi var radīt problēmas šīm komercsabiedrībām, kā arī trešajām personām. Tā rezutātā UR var gaidīt prasības pieteikumus par zaudējumu piedziņu.

Iepriekšējais komentārs izskatās visloģiskākais no visas diskusijas :)

Pakavēšos tikai pie teorētiskā jautājuma par ārvalsts tiesas nolēmuma izpildes atļaušanu (eksekvatūru), kā arī tā izpildi. Vispirms diskusijas dalībniekiem būtu bijis jāņem vērā, ka Latvijā ar Latvijas tiesas tiesneša lēmumu tiek atļauts izpildīt ārvalsts tiesas nolēmumu. CPL lietotais terminu salikums „atzīt un izpildīt” nozīmē atļaut izpildīt (t.s. eksekvatūra, kas nav tas pats, kas nolēmuma piespiedu izpilde). Protams, CPL 539.p.1.d. 6.pkt. no teorētiskā viedokļa ir nepareizi noteikts, ka Latvijā izpilda ārvalsts tiesas nolēmumus. Latvijā patiesībā piespiedu kārtā izpilda Latvijas tiesu lēmumus par ārvalsts tiesas nolēmuma izpildes atļaušanu. Līdz ar to no starptautiskā civilprocesa teorijas raugoties, galva nav jālauza par to, kā izpildīt „ārvalsts tiesas nolēmumu”. Izpildu tiesībām viemēr (ar ļoti retiem izņēmumiem) būs piemērojams tās valsts likums, kurā notiek piespiedu izpilde. Šajā gadījumā izpilde UR var notikt saskaņā ar Latvijas likumu un nevis Apv.Karalistes likumu. Rīgas pilsētas Vidzemes tiesas tiesnesim savā eksekvatūras piešķiršanas lēmumā ir jākonkretizē Apv.Karalistes tiesas nolēmuma izpildes veidi, izvēloties tos, kuri Latvijas tiesībās pēc savas jēgas ir vislīdzīgākie AK tiesas nolēmumā noteiktajiem. Kā redzams, Apv.Karalistes tiesai nebūt nav savā nolēmumā jānorāda, ka tas izpildāms Latvijas UR. Absurds! AK tiesām taču nav nekādas jurisdikcijas pār Latvijas iestādēm! Tās savos nolēmumos nevar Latvijas iestādēm neko uzlikt darīt! Rezultātā, atbildot uz izvirzīto jautājumu „ vai un kā izpildāms ārvalsts tiesas nolēmums”, atbildes ir šādas: „Vai izpildāms?” Jā, tas ir izpildāms, bet kā „Latvijas tiesas lēmums par AK tiesas nolēmuma izpildes atļaušanu Latvijas Republikā”. „ Kā izpildāms?” Saskaņā ar Latvijas likumu un to savā eksekvatūras lēmumā konkretizē tikai un vienīgi Latvijas tiesa, nevis kāds cits (UR, TM utt.).

Nu ja, daļa mūsu juristu uzskata, ka ārvalsts tiesas nolēmumu var pabāzt zem galda un nepildīt. Nav jau pirmā reize... Anglijas tiesa bez vilcināšanās pieprasa uzlikt aizliegumu strīdus mantai, Latvijas tiesas šķobās un gorās un vilcinās gadiem ilgi. Un neba tikai Lemberga lietā vien...