ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

23. Augusts 2011 /Nr.34 (681)

Starptautisko privāttiesību attīstības tendences globalizācijas laikmetā
13 komentāri
Mg.iur.
Aiga Mieriņa
LU Juridiskās fakultātes doktorante 

Mūsdienās jēdziens "globalizācija" vairs nevienam nav jāskaidro. Globalizāciju raksturo pieaugošā valstu ekonomiskā un sociālā integrācija pasaulē. Tas ir komplekss process, kas ietekmē daudzus mūsu dzīves aspektus. Vēsturnieki nereti globalizāciju dēvē arī par unifikāciju jeb universalizāciju. Centieni pēc vienotas sistēmas un formas panākšanas vērojami ikvienā dzīves jomā. Modernā sabiedrībā paredzami, saprātīgi un vienkārši likumi vienlaikus ar tiesiskās paļāvības apziņu ir visnotaļ svarīgas vērtības.

1. Tiesību normu tuvināšanās globālā un reģionālā mērogā

Centieni vienotas Eiropas ekonomiskās zonas izveidošanā jau pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados atsevišķām Eiropas valstīm deva nozīmīgas ekonomiskās sadarbības iespējas. Liberālāka pārrobežu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu plūsma ļāva ražot lētāk un vairāk. Tika radīta iespēja apgūt plašākus tirgu ārpus savas valsts robežām1, un aizvien vairāk komersantu iesaistījās starptautiskajā saimnieciskajā darbībā. Palielinoties personu mobilitātei, darba un komercdarbības iespējām citās valstīs, arvien aktuālāki kļūst jautājumi par strīdu risināšanu laulību un ģimenes, starptautisko tirdzniecības darījumu, darba tiesību, autortiesību, īpašumtiesību, kā arī starptautisko investīciju un citās jomās. Līdz ar to svarīgi ir valstu un starptautisko organizāciju centieni izveidot pārskatāmu, vienkāršu un prognozējamu tiesisko kārtību pārrobežu preču, pakalpojumu, kapitāla un personu plūsmai.

Pēdējo vairāk nekā simt gadu laikā pasaulē ir izveidotas vairākas starptautiskas organizācijas, kas veicina komersantiem labvēlīgu apstākļu attīstību un iespēju apgūt arvien jaunus ārvalstu tirgus. Bez valstīm un starptautiskajām organizācijām nozīmīgu vietu starptautisko tiesību attīstībā ieņem nevalstiskas organizācijas un multinacionālas korporācijas. Šiem ekonomiski spēcīgajiem un ietekmīgajiem subjektiem bieži vien ir daudz lielāks iespaids uz starptautisko tiesību attīstību nekā atsevišķām valstīm.2 Globalizācijas ietekmē valstu monopols saistībā ar starptautisko tiesību normu radīšanu ir krietni vien mazinājies. Starptautisko organizāciju vidū pastāv tādas supranacionālas organizācijas kā Apvienoto Nāciju Organizācija (turpmāk – ANO) un Eiropas Savienība (turpmāk – ES). Gan ANO, gan ES pastāv kā īpašas starptautiskas organizācijas,3 jo to kompetencē cita starpā ietilpst izdot saistošas tiesību normas, kas dalībvalstīs darbojas tieši un nepastarpināti. Tā, piemēram, ANO Drošības Padomei vai Eiropadomei ir piešķirtas pilnvaras pieņemt dalībvalstīm juridiski saistošus lēmumus. Dalībvalstīm, kuras nav balsojušas par šādu lēmumu pieņemšanu, tie tomēr ir saistoši. Tas pats attiecas arī uz ius cogens normām.4 Ius cogens piedāvā pietiekamu pamatu vispārēju, pozitīvu starptautisko tiesību veidošanai.5 Tomēr jānorāda, ka ius cogens normu saistošais spēks ir visai diskutabls un tās noraida daudzas, it īpaši spēcīgas, valstis.6

Jau kopš 2006. gada liela uzmanība tiek pievērsta ANO Starptautisko tiesību komisijas darba grupas ziņojumiem saistībā ar starptautisko tiesību sadrumstalotību. Šajos ziņojumos pietiekami skaidri tiek norādīts, ka globalizācijas tendences pasaulē ietekmē sociālo dzīvi, virzoties uz arvien lielāku vienotību. Parādoties jaunām sociālajām aktivitātēm, rodas arvien lielāka sadrumstalotība. Vairs nav vienas kopējas starptautisko tiesību sistēmas, bet ir virkne specializētu sistēmu – cilvēktiesības, jūras tiesības, tirdzniecības tiesības, starptautiskās krimināltiesības un citas. Katrai no tām ir savi principi un individualizētas attīstības tendences, kas bieži vien veidojas, neietekmējoties no radniecīgu jomu attīstības. Tā nav nejaušība, ka minēto jomu attīstību ir sekmējusi globalizācija. Normas, kuras ir nākušas no ES institūcijām vai citiem pārnacionāliem subjektiem, ir ietekmējušas valstu nacionālās tiesību sistēmas, kas vēl nesenā pagātnē ir veidojušas vienotu sistēmu. Jāatzīst, ka ES pārnacionālais raksturs ir grūti apvienojams ar jūtīgo "suverenitātes" jautājumu ES dalībvalstu starpā,7 līdz ar to par vienveidīgu tiesību sistēmu saplūšanu pārnacionālā mērogā runāt vēl ir pāragri.

Neapšaubāmi Eiropas integrācijas procesu rezultātā romāņu un ģermāņu civiltiesību (civil law) un angloamerikāņu vispārējo tiesību (common law) sistēmas pēdējās desmitgadēs ir kļuvušas daudz tuvākas, atvieglojot likumdevējiem vienotas privāttiesību infrastruktūras izveidi Eiropā. Šo fenomenu mēdz dēvēt arī par tiesību saplūšanu jeb konverģenci,8 zinātnieki runā par likumu konsolidāciju, kodifikāciju, harmonizāciju un unifikāciju.9 Tieksme pēc tiesiskās noteiktības, likumu paredzamības un vienveidības nereti nonāk pretrunā ar vēlmi pēc elastīgiem, taisnīgiem un individualizētiem lēmumiem. Katra tiesiskā sistēma cīnās ar šāda veida pretrunām, un starptautiskās privāttiesības ir īpaši jūtīgas pret tām.10 Globalizācijas procesu ietekmē vērojamas tiesību normu sistematizācijas tendences globālā un reģionālā mērogā, ar mērķi likvidēt pretrunas un nesaskaņas starp dažādām tiesību sistēmām.

1.1. Konsolidācija

Visvienkāršākā no tiesību normu sistematizēšanas metodēm ir konsolidācija, kuras mērķis ir apvienot dažādas normas, kas radušās no kopēja pirmavota.11 To var paveikt, sagatavojot vienotu noteikumu kopumu – vienotu aktu, visi turpmākie šāda akta papildinājumi vai grozījumi tiek inkorporēti sākotnējā tekstā.12 Konsolidācija atvieglo akta izmantošanu un kopējā satura izpratni. Konkrēti ES pieredze rāda, ka konsolidācijas procesā Eiropas Kopienas pamata tiesību aktus, to grozījumus un labojumus apkopo vienotos neoficiālos dokumentos. Šādus dokumentus izveido, lai ES tiesības būtu pārredzamākas un vieglāk pieejamas. Vairākus juridiskos tekstus, kas sākumā oficiāli tiek publicēti dažādos "Oficiālā Vēstneša" numuros, apvieno vienā viegli lasāmā dokumentā kā "konsolidētu tiesību aktu kopumu".13

ES šobrīd funkcionē 27 atšķirīgas tiesību sistēmas un papildus katras dalībvalsts dažādajam tiesiskajam regulējumam līdzās pastāv ievērojams acquis communautaire apjoms – vairāk nekā 18 tūkstoši dalībvalstīm saistošu tiesību aktu,14 šis stāvoklis neapšaubāmi rada jaunus sarežģījumus. Kopienas acquis apjoma samazināšanai tiek izmantotas trīs galvenās metodes – kodifikācija, novecojušu tiesību aktu atcelšana un konsolidācija.15 Komisijas acquis kodifikācijas programmai ikdienā tiek lietota tiesību aktu kodifikācijas tehnika, ko sauc par pārstrādāšanu.

VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri (13)
13 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
kzHXUpmDGdOuZoH
6. Septembris 2011 / 12:41
0
ATBILDĒT
h5GU5H ytugfpqwival
Jūlija
26. Augusts 2011 / 18:56
0
ATBILDĒT
Mans viedoklis par ordre public ES tiesību aktos ir principā tāds, ka publiskā kārtība var būt labs līdzeklis, lai apietu citus noteikumus (dažkārt nepamatoti). Tas savukārt ir pretrunā ar ES dalībvalstu savstarpējo uzticību, regulu vienveidīgu piemērošanu utml. Tāpēc manā ieskatā ordre publicē ir jāinterpretē pēc iespējas sašaurināti.
Jūlija
26. Augusts 2011 / 18:44
0
ATBILDĒT
Iepriekšējā komentārā mazliet kļūdījos, bija jābūt:



\"Pēdējā gadījumā dalībvalsts tiesas pēc savas iniciatīvas NEvarētu atteikt izpildi uz tā pamata, ka pastāv šaubas, ka kaut gan dokumentā ir norādīts, ka viss ir pienācīgi piegādāts atbildētājam, tas tā nebija. Vienlaikus dalībvalsts tiesas varētu vērsties pie attiecīgām ES institūcijām ES tiesību aktu noteiktajā kārtībā šādos gadījumos.\"
Jūlija
26. Augusts 2011 / 18:43
0
ATBILDĒT
Gambazzi spriedums ir interesants, jo, no vienas puses, dalībvalstij, kurai prasa sprieduma atzīšanu un izpildi, jāpārbauda, ciktāl sprieduma izcelsmes valsts tiesības atbilst nacionālajām tiesībām, bet, no citas puses, EST var pārbaudīt attiecīgas dalībvalsts ordre public robežas (sprieduma 26. rindkopa). Tas, ka EST vispār to var kontrolēt kontekstā ar Eiropas Savienības pamattiesību hartas 42.pantu/ Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija 6.pantu nozīmē, ka visticamāk runa ir par ES ordre public, kam šobrīd arī nav skaidru robežu.



Tie gadījumi, kad ES tiesību aktā skaidri un gaiši pateikts, ka uz ordre public pamata var kaut ko atteikt, jānošķir no gadījumiem, kad šādu norāžu nav, piemēram, Regula par Eiropas maksājuma rīkojuma procedūru. Pēdējā gadījumā dalībvalsts tiesas pēc savas iniciatīvas varētu atteikt izpildi uz tā pamata, ka pastāv šaubas, ka kaut gan dokumentā ir norādīts, ka viss ir pienācīgi piegādāts atbildētājam, tas tā nebija. Vienlaikus dalībvalsts tiesas varētu vērsties pie attiecīgām ES institūcijām ES tiesību aktu noteiktajā kārtībā šādos gadījumos.
Jūlija
26. Augusts 2011 / 18:40
0
ATBILDĒT
Gan protokoli, gan ziņojums kalpo tam, lai tiesu prakse pēc iespējas būtu vienveidīga, kura būs jāņem vērā, ja tāda pastāv. Kaut gan konvencijas/regula pastāv ilgu laiku, ne visu pantu regulējums ir pietiekami skaidrs. Piem., Regulas 44/2001 5.panta 5.punkts: kad pētīju kopumā bija pieci EKT/EST spriedumi, kas turklāt savā starpā bija daļēji pretrunīgi. Vai arī Jūsu pieminētajā ziņojumā, no kurā ir citāts par tiesu, „kas risinātu neskaidrības saistībā ar interpretāciju,” ir arī norādīts: „tas ir izraisījis daudzas interpretācijas problēmas attiecībā uz tādu lietu definīciju, \"kas attiecas uz līgumiem\", uz izpildāmās saistības noteikšanu un uz izpildes vietas noteikšanu. Šīs problēmas ir izraisījušas plašu Tiesas judikatūras klāstu, kurā ir rasti neatkarīgi risinājumi vai jautājums attiecīgi nodots atpakaļ valstu tiesību aktiem, tomēr neatrisinot visus Konvencijas radītos sarežģījumus.”
B.Rudevska
26. Augusts 2011 / 14:06
0
ATBILDĒT
Ja Jūs interesē, ir publicēts arī prof. F.Pocar skaidrojošais ziņojums par Lugano-bis Konvenciju. Latv. val. tas pieejams šeit: OV C 319, 1.lpp., 23.12.2009.
B.Rudevska
26. Augusts 2011 / 13:41
0
ATBILDĒT
Jā, Jums zināmā mērā ir taisnība, taču situācijai ar vienotu Lugano-bis konvencijas interpretāciju nevajadzētu būt tik sarežģītai. Lugano-bis konvencijai ir pievienots 2.Protokols par konvencijas vienotu interpretāciju un pastāvīgo komiteju. Konvencijas dalībvalstīm (gan ES dalībvalstīm, gan Norvēģijai, Īrijai un Šveicei) būs jēņem vērā arī EST judikatūra (sk. minētā Protokola 1.pantu). Turpinot šo tēmu, interesanti, ka EST savā 2009.g. 2.aprīļa spriedumā lietā Gambazzi (C-394/07) saistībā ar Briseles Konvencijas 27.panta 1.punktu (ordre public kontekstā) analizēja arī Šveices Federālās tiesas spriedumu par 1988.g.16.septembra Lugano konvencijas (vecās Lugano konvencijas) 27.p. 1.pkt. interpretāciju saistībā ar Šveices publisko kārtību (ordre public). Sk. Gambazzi sprieduma 35.-38.pkt.
Jūlija
26. Augusts 2011 / 10:16
0
ATBILDĒT
Paldies! Tā ir tā pati konvencija, kas ir eur-lexā.



Ir labi, ka šāda konvencija tagad pastāv. Vienlaikus var būt problemātiski panākt tās vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs, jo \"atšķirībā no sistēmas, kuras daļa ir Briseles I regula, nav Tiesas, kas risinātu neskaidrības saistībā ar interpretāciju, kuras var rasties valstu tiesās\". Romas konvencijas gadījumā, kamēr EKT nebija tiesību to interpretēt un interpretāciju veica dalībvalstu augstākās tiesas, dažādās valstīs radās dažādas izpratnes par konvencijas konceptiem.
B.Rudevska
24. Augusts 2011 / 16:18
0
ATBILDĒT
Nē, laikam adrese tomēr būs šī: http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009 147:0005:0043:LV:PDF



Vislabāk būtu meklēt ES portālā www.europa.eu pie tiesību aktiem, kas paredz meklēšanu OV. Lugano-bis konvencija publicēta: OV L 147/5, 10.06.2009.
Jūlija
24. Augusts 2011 / 15:15
0
ATBILDĒT
Lugano-bis konvencija par jurisdikciju un tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi ir šī konvencija:



http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.d ?uri=CELEX:22007A1221%2803%29:LV:HTML ?
B.Rudevska
24. Augusts 2011 / 13:47
0
ATBILDĒT
Treškārt, man ļoti skumji, ka Latvijā ir apstājies, jeb drīzāk, izbeigts darb spie Starptautisko privāttiesību likumprojekta. Var jau teikt un gaidīt, ka ES institūcijas tūlīt jau visu pašas noregulēs un mums te viss būs kārtībā. Tāpat kā padomju laikā gaidīja norādījumus un rekomendācijas no Maskavas. Taču tad jājautā, kādēļ, piemēram, Beļģija 2004.gadā pieņēma jaunu SPT likumu? SPT joma ir tik plaša, ka ES līmenī to nenoregulēt nekad. Mums taču jādomā arī par attiecībām ar trešajām valstīm, kā arī par tādām jomām, kuras nav ES kompetencē, piemēram, personu statusa jautājumi, rīcībspēja, vārda un uzvārda jautājumi. Tas pats attiecas zu tiem gadījumiem, kad ES regulas nosūta pie dalībvalstu nacionālajiem SPT regulējumiem (piem., fiziskas personas domicila noteikšanā). Latvijā ļoti nepieciešama ir SPT likuma vispārīgā daļa, kurā bija paredzēts regulēt tādus jautājumus kā ordre public piemērošana, domicila noteikšana, termiņu aprēķināšana, objektīvi vājākās puses aizsardzības princips SPT, ārvalsts likuma piemērošanas jautājumi utt. Tie ir ļoti svarīgi doktrināli palīgjautājumi jebkuru SPT normu piemērošanai (arī ES regulu normu piemērošanai). Žēl, ka TM to nesaprot. Visdrīzāk no viņiem varēs sagaidīt kaut kādus „sastrādājumus“ CL Ievadā, kas diezin vai uzlabos kopējo situāciju. Nau jau politiskās gribas strādāt pie šiem jautājumiem. Manuprāt, SPL likumprojekta izstrāde TM nespējas gadījumā būtu jāuzņemas kādai no augstskolām, piem., LU kāda no zinātniskās pētniecības projekta ietvaros.
B.Rudevska
24. Augusts 2011 / 13:36
0
ATBILDĒT
Man arī ir prieks, ka Latvijā tomēr runā par st.privāttiesībām (SPT) un to attīstības iespējām. Tomēr es gribētu nedaudz palabot un papildināt rakstā (un arī iepriekšējā komentārā) teikto. Pirmkārt, par Dāniju un Latviju. Rakstā minēts, ka „visai sarežģīta situācija pastāv LR un Dānijā dzīvojošu personu starpā, jo Dānijai nav saistoša Brisele I Regula, tā piemēro Briseles konvenciju, savukārt LR nav saistoša Briseles konvencija, tā piemēro Briseles I Regulu“. Dānijas situācija no 2005.gada ir mainījusies, proti, 2005.gada 19.oktobrī Briselē tika parakstīts Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Dānijas Karalisti par piekritību un nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās. Nolīgums no 2007.gada 1.jūlija ir spēkā visās ES dalībvalstīs un tātad, no šī datuma Latvijas un Dānijas starpā piemērojams attiecīgais Nolīgums. Arī attiecībā uz Lugano konvenciju ur jaunumi: 2007.gada 30.oktobrī tika pieņemta jaunā Lugano-bis konvencija par jurisdikciju un tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi. Tā darbojas, no vienas puses, starp ES dalībvalstīm (ieskaitot Dāniju) , no otras puses, starp Norvēģiju, Islandi un Šveici. Konvencija ir spēkā no 2010.gada 1.janvāra. Tātad, attiecībās starp Latviju un Norvēģiju, Islandi vai Šveici, būs piemērojama jaunā Lugano-bis konvencija.

Otrkārt, ES līmenī SPT attīstībā pēdējais jaunums ir Lisabonas līgums (spēkā no 01.12.2009). Atgādināšu, ka Amsterdamas, Nicas un Lisabonas līgumi ir grozošie līgumi, kas groza Romas līgumu (Līgumu par ES darbību) un Māstrihtas līgumu (Līgumu par ES) . Ko jaunu Lisabonas līgums (LL) ir ieviesis SPT jomā? Atbilde īsumā ir sekojoša: Līguma par ES darbību tagadējā 81.p. 3.d. (bijušais 65.p.) nosaka, Padome var pieņemt lēmumu saskaņā ar īpašu likumdošanas procedūru, lai nodrošinātu pasākumus ģimenes tiesību jomā, kuriem ir pārrobežu ietekme. Līdz ar to ES līmenī turpmāk dalībvalstīm (izņemot Apvienoto Karalisti, Īriju un Dāniju) caur SPT jomu un apejot dalībvalstu materiālās ģimenes tiesības, var uzspiest tādus ģimenes tiesību institūtus, kurus Saeima varbūt nekad dzīvē nepieņemtu. Un tas ir bīstami. Latvijas valdībai un Saeimai šeit jātur nemitīgi „acis vaļā“, lai pasargātu Latvijas suverenitāti šajos jautājumos, kuri ir ļoti jūtīgi. Nacionālie parlamenti šiem jautājumiem 6 mēnešu laikā ir tiesīgi uzlikt veto (sk. Līguma par ES darbību jaunā 81.p. 3.d.). Ir jau sastopamas arī ārvalstu tiesībzinātnieku publikācijas, kurās redzamas bažas par to, ka ES institūcijas privāttiesibu jomā var sākt iziet ārpus savas kompetences un „paraut“ līdzi arī dalībvalstu materialās tiesības, veicot nesankcionētu materiālo tiesību unifikāciju.
Anonīms lietotājs
23. Augusts 2011 / 12:22
0
ATBILDĒT
Vienmēr ir pozitīvi tas, ka ir interese par st.privāttiesībām. Labs raksts, bet ir viens papildinājums par praksē nozīmīgo jautājumu. Jūs rakstiet:



„… regulā ietvertajām piekritības normām ir imperatīvs un prioritārs raksturs, salīdzinot ar tām piekritības normām, kas ietvertas dalībvalstu nacionālajās tiesībās un starptautiskajos līgumos… Līdz ar to izveidojas īpatnēja tiesību aktu piemērošanas shēma: ES tiesību akti - starptautiskie tiesību akti - nacionālie tiesību akti. Tādējādi līdz ar iestāšanos ES gan nacionālo piekritības normu, gan Latvijas Republikai saistošo tiesiskās palīdzības līgumu piemērošana starptautiskajās privāttiesībās ir kļuvusi daudz ierobežotāka. Tomēr jāuzsver, ka minētie tiesiskās palīdzības līgumi vēl joprojām tiek piemēroti mantošanas tiesību, īpašuma tiesību jautājumos, kas izriet no laulības lietām, kā arī tiesībspējas un rīcībspējas noteikšanā.”



Tam nevar īsti piekrist. Regula neattiecas uz tādiem gadījumiem, kad atbildētājam nav domicila kādā ES dalībvalstī. Piemēram, atbildētājam domicils ir Šveicē, tad būtu jāvadās pēc LR nacionālajiem noteikumiem par piekritību un saistītajiem jautājumiem. Regulas pielikumā ir norādīts, ka šādos gadījumos jāizmanto Civilprocesa likuma 27. pants un 28. panta 3., 5., 6. un 9. punkts. Šajā sakarā diskutē par noteikumu par pārrobežu piekritību iekļaušanu CPL-ā.



Pieņemot regulas st. privāttiesību jomā, tiek norādīts, kādu konvenciju regula aizstāj, ja tāda ir, lai nodrošinātu kontinuitātes attiecības ar konvenciju un varētu izmantot EKT/EST judikatūru. Citas konvencijas utml., ko regula ietekmē arī tiek uzskaitītas. Regulā tiek arī iekļauts pants, ka regula neietekmē divpusējas konvencijas utml., kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses. Teiksim, Roma I regula neietekmē Konvenciju par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem. Vai arī Briseles I Regula neskar, piemēram, konvenciju starp Latviju un Ukrainu vairāku apsvērumu dēļ. No citas puses, regula ietekmēs palīdzības līgumu starp Latviju un Lietuvu jautājumos par piekritību un spriedumu atzīšanu.



Tātad situācija ir īpatnēja, jo katru reizi jānosaka, kāds tiesību akts attiecībās ar citu valsti jāpiemēro, kas nebūt nav viegli. Tomēr jāņem vērā, ka ES tiesību akti ne vienmēr prevalē pār st.privāttiesībām, kas izriet no st.līgumiem.



Beidzot ES institūcijas strādā ne tikai pie mantošanas regulējuma uzlabošanās, bet arī pie laulības šķiršanas regulējuma. 2010. gadā tika pieņemta Padomes Regula (ES) Nr. 1259/2010 ( 2010. gada 20. decembris), ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai. To piemēros no 2012. gada 21. jūnija.
visi numura raksti
Jānis Vanags
Skaidrojumi. Viedokļi
Ar prasības nodrošināšanu saistīto lēmumu pārsūdzēšana
Prasības nodrošināšanas institūts civilajā tiesvedībā ieņem būtisku vietu, jo no tā bieži ir atkarīgs, vai prasītājs no labvēlīga tiesas sprieduma iegūs arī kādu reālu labumu. Rakstā autors pievērsīsies lēmumu, kas saistīti ...
3 komentāri
Andris Tauriņš
Skaidrojumi. Viedokļi
Interneta domēna vārdu strīdu risināšana Latvijā
Valērijs Agešins
Nedēļas jurists
Valērijs Agešins
22 komentāri
Notikums
Valsts prezidents iepazīst tiesu varu  
Pirms nedēļas, 16. augustā, Valsts prezidents Andris Bērziņš iepa­zīšanās vizītēs pieņēma Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri, kā arī Augstākās tiesas un Ties­lietu padomes priekšsēdētāju Ivaru Bičkoviču.
Notikums
Dod zvērestu un stājas Satversmes tiesas tiesneša amatā
Pagājušajā nedēļā, 17. augustā, svinīgo tiesneša zvērestu Valsts prezidentam deva tiesību zinātņu doktore Sanita Osipova. Savukārt Valsts prezidents Andris Bērziņš viņai pasniedza amata zīmi – tiesneša ķēdi. Ceremonijā ...
7 komentāri
AUTORU KATALOGS