Latvijā jau vairākus gadus turpinās konflikts starp Latvijas valsti Kultūras ministrijas personā un savulaik privatizēto valsts uzņēmumu "Rīgas kinostudija". Latvijas valsts uzskata, ka tieši tai pieder visas tiesības uz padomju okupācijas laikā uzņemtajām "Rīgas kinostudijas" mākslas filmām. Tādu pašu argumentu izvirza arī pašreizējā a/s "Rīgas kinostudija". Abi strīdnieki piemirst vēl kādu iespējamo ieinteresēto pusi – Krievijas Federāciju, kura arī sevi uzskata par "Rīgas kinostudijā" veidoto filmu, it īpaši televīzijas filmu, kuras tapušas no 1964. gada 1. jūnija līdz pat PSRS sabrukumam, autortiesību īpašnieci. Latvijas mediji, publicējot Krievijas telekanālu programmas, pie savulaik "Rīgas kinostudijā" uzņemtajām filmām kā izcelsmes valsti joprojām norāda Krieviju, jo tā savā programmā raksta attiecīgais telekanāls. Kāda tad īsti ir situācija ar televīzijas filmām? Šajā rakstā analizēta un salīdzināta esošā situācija un prakse Krievijas Federācijā un Latvijas Republikā tikai attiecībā uz daļu no pagātnē veidotā kino zelta fonda – filmām, kuras tika radītas demonstrēšanai televīzijā.
Raksturojot televīzijas attīstību Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (turpmāk – PSRS), jāmin visu televīzijas studiju vienojošais parametrs – nepieciešamība ētera laiku aizpildīt ar zināmām programmas minūtēm un stundām. Tā kā video ierakstīšanas tehniskās iespējas vēl neeksistēja, tad kinofilmas – gan mākslas filmas, gan dokumentālās – savā ziņā bija televīzijas programmas "galvenie balsti", ar to saprotot ētera laika aizpildīšanu, jo nevienai studijai nebija iespējams nodrošināt tik daudzu jaunu oriģinālraidījumu sagatavošanu un pārraidīšanu. Filmu ražošana televīzijas vajadzībām tika veikta pārsvarā divu organizāciju sastāvā ietilpstošajās struktūrās – PSRS savienoto republiku vai autonomo republiku televīzijās, kā arī PSRS Valsts kinematogrāfijas komitejas studijās. Par televīzijas studijās tapušajām filmām (ne Krievijā, ne arī lielā daļā bijušās PSRS republikās izgatavotajām filmām) strīdu praktiski nav. Tajā pašā laikā strīdi pastāv tieši par kinostudijās tapušo televīzijas filmu autortiesību piederību. Publiskajā telpā tiek vilkta arī konkrēta robežšķirtne – 1991. gada 25. decembris, kad oficiāli beidza pastāvēt Padomju Sociālistisko Republiku Savienība. Savukārt Krievijas Federācijā par tās teritorijā uzņemto filmu "sarkano līniju" uzskata 1992. gada 3. augustu, kad stājās spēkā Krievijas Federācijas autortiesību likums.1 Latvijā šādas sarkanās līnijas ir vairākas – neatkarības atjaunošana de iure, tad de facto, kā arī likums "Par autortiesībām un blakustiesībām", kas stājās spēkā 1993. gada 15. maijā.
| Strīdi ir tieši par kinostudijās tapušo televīzijas filmu autortiesību piederību. |
Krievijā vienota viedokļa par šo filmu tiesību piederību nav ne juristu, ne autoru, ne arī valsts organizāciju – iespējamo tiesību pārmantotāju – vidū.2 Vienotais, pareizais viedoklis neveidojas arī tiesu praksē, jo tiesas spriedumi ir galēji pretēji, mainīgs ir iesaistīto pušu skaits, kā arī argumentācija. Krievijas autortiesību speciālisti šādus atšķirīgus tiesas spriedumus nepamato ar izskatāmā jautājuma sarežģītību, bet gan ar to, ka tiesas jau no cariskās Krievijas laikiem šajā valstī ir bijušas "materiāli ietekmējamas".3
Televīzijas filmu tiesību piederības jautājums
Kāpēc pastāv strīdi par televīzijas filmu autortiesībām? Uz tām pretendē kā to izgatavotāji, tā arī to pasūtītāji.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes