ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Nobeigums. Sākums “LV” 29.05.2001, Nr.82

Noteikumi nr.10722 reglamentē vienīgi PHARE 1996.un 1997.gada programmu ieviešanas kārtību, kuru decentralizētu ieviešanu paredz Eiropas Komisijas un nacionālā koordinatora tehniskās palīdzības jautājumos savstarpēja vienošanās. Šie noteikumi nosaka minēto programmu sagatavošanas, finansēšanas, ieviešanas un ieviešanas dokumentēšanas kārtību, kā arī minētajā darbā iesaistīto valsts un pašvaldību institūciju un amatpersonu tiesības un pienākumus.

Noteikumi nr.107 bija jaunums Latvijas tiesību aktu sistēmā vairāku iemeslu dēļ:

1) tas bija pirmais Ministru kabineta izdotais normatīvais akts, kas regulēja Eiropas Savienības tiesību ievērošanu Latvijā;

2) tas bija pirmais normatīvais akts, kas regulēja konkrētu palīdzības programmu ieviešanu;

3) tas bija pirmais normatīvais akts, kas noteica konkrētu institūciju un amatpersonu tiesības un pienākumus saistībā ar konkrētu programmu ieviešanu, turklāt tas ir pietiekami detalizēts un precīzs, kā arī saskaņots ar Eiropas Savienības prasībām konkrētajā jomā;

4) tas ir pirmais mēģinājums satuvināt Latvijas institucionālo sistēmu ar to sistēmu, kuru pieprasa Eiropas Savienības noteikumi attiecībā uz palīdzības saņēmēju;

5) ar šo normatīvo aktu latviešu valodā tika ieviesta virkne jaunu terminu, kuri līdz tam tika lietoti vienīgi angļu valodā.

Faktiski noteikumu izstrādes gaitā tika mēģināts atrisināt ļoti būtiskus jautājumus, kas skāra divas atšķirīgas — Latvijas un Eiropas Savienības — tiesību sistēmas. Pirmkārt, tika risināta problēma par Eiropas Komisijas un Latvijas valdības, kuru pārstāvējis Nacionālais koordinators tehniskās palīdzības jautājumos, savstarpēji noslēgto līgumu vietu Latvijas tiesību sistēmā. Šis jautājums bija svarīgs tāpēc, ka minētās vienošanās paredzēja konkrētus uzdevumus Latvijai, proti, jaunu institūciju izveidošanu. Vienošanās paredzēja amatpersonu deleģēšanu konkrētu darbību veikšanai. Pamatoti radās jautājums, vai līgumi ir pietiekams pamats, lai institūcijām uzticētu jaunas funkcijas, lai nominētu līdz šim Latvijai svešas amatpersonas. Šo problēmu vēl vairāk sarežģīja konkrētas prasības no Eiropas Komisijas puses — vēlme redzēt pietiekami atbildīgas un pietiekami augsta ranga amatpersonas šajos amatos.

Arguments par labu Ministru kabineta noteikumu izdošanai bija nespēja sniegt konkrētu un pietiekami pārliecinošu atbildi uz jautājumu, kurā vietā normatīvo aktu sistēmā ierindojami līgumi, kuri netiek ratificēti. Arguments par labu decentralizētās ieviešanas sistēmas iedibināšanai, izmantojot Ministru kabineta noteiktu kārtību, bija arī nepieciešamība fiksēt, kuras amatpersonas un kādā kārtībā tiek deleģētas veikt konkrētus programmas atbildīgās amatpersonas, nozares atbildīgās amatpersonas pienākumus, par ko Latvijas Republika un Eiropas Komisija vienojās saprašanās memorandā par Centrālās finansu un kontraktu vienības izveidi Latvijā23 un saprašanās memorandā par Nacionālā fonda izveidošanu.