ŽURNĀLS Numura tēma

Jāatzīstas, ka ir grūti nošķirt pētnieku... neatkarīgu pētnieku no tā, kurš subjektīvi to visu ir pārdzīvojis un piedzīvojis. Vairāk pieskaršos tematam par parlamentārisma ideju kā tādu demokrātiskā sabiedrībā un par tās atjaunošanu, tajā skaitā Latvijas Republikas Augstākās padomes darbībā deviņdesmito gadu sākumā.

Kā mēs zinām no politoloģijas, parlamentārismu varētu definēt kā politisku sistēmu, kurā parlaments pārstāv tautu un ir likumdevējs. Ja atskatāmies uz padomju laiku, PSRS Konstitūcija bija viena no visdemokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē, un domāju, ka drīz pasaulē tik demokrātiskas konstitūcijas neparādīsies. Ar parlamentārismu konstitucionālā līmenī PSRS viss bija vislabākajā kārtībā, bet kā bija dzīvē? Tur vispār nebija nekāda parlamentārisma... pat domāt nedrīkstēja, kur nu vēl – runāt par PSRS konstitūcijas normu īstenošanu!

Kad sākās Atmoda, tas bija interesants laiks – 1988. gads, kad faktiski šī parlamentārisma ideja tautas apziņā jau sāka virmot. Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā rezolūcijā ierakstīja, ka Latvijā jāatjauno tautvaldība, ka ir radikāli jāmaina vēlēšanu kārtība un sistēma. To turpināja Latvijas Tautas fronte, nosakot jau dibināšanas kongresā, ka latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē. Interesanti ir tas, ka tautā un arī Tautas frontē slavēja – ko? Kārli Ulmani! Bet vajadzēja taču atjaunot parlamentārismu! Tas ir dīvains fenomens, ko faktiski pat grūti saprast. Neviens negribēja atjaunot autoritāru vai prezidentālu iekārtu.

Starp citu, varbūt ne sevišķi veiksmīgi, bet 1989. gada rudenī Latvijas Juristu biedrība piedāvāja un sadarbībā ar tālaika Latvijas PSR Augstāko padomi pat izstrādāja likumprojektu par Latvijas prezidenta institūcijas ieviešanu, taču toreiz, protams, radikālās organizācijas un beigās arī Latvijas PSR Augstākā padome, jūtot, ka sabiedrībā tomēr nav atbalsta prezidenta institūtam, gluži vienkārši to noņēma no dienas kārtības, un tā tas pazuda. Tādējādi tautai tomēr gribējās veidot nevis K. Ulmaņa prezidentālo institūciju vai ko līdzīgu, bet gan atjaunot pirmskara parlamentārismu.