ŽURNĀLS Numura tēma

25. Decembris 2012 /Nr.52 (751)

Latvijas Republikas Augstākās padomes loma parlamentārisma ideju un tradīciju atjaunošanā
Dr.habil.sc.pol., Dr.iur.
Tālavs Jundzis
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents 

Jāatzīstas, ka ir grūti nošķirt pētnieku... neatkarīgu pētnieku no tā, kurš subjektīvi to visu ir pārdzīvojis un piedzīvojis. Vairāk pieskaršos tematam par parlamentārisma ideju kā tādu demokrātiskā sabiedrībā un par tās atjaunošanu, tajā skaitā Latvijas Republikas Augstākās padomes darbībā deviņdesmito gadu sākumā.

Kā mēs zinām no politoloģijas, parlamentārismu varētu definēt kā politisku sistēmu, kurā parlaments pārstāv tautu un ir likumdevējs. Ja atskatāmies uz padomju laiku, PSRS Konstitūcija bija viena no visdemokrātiskākajām konstitūcijām pasaulē, un domāju, ka drīz pasaulē tik demokrātiskas konstitūcijas neparādīsies. Ar parlamentārismu konstitucionālā līmenī PSRS viss bija vislabākajā kārtībā, bet kā bija dzīvē? Tur vispār nebija nekāda parlamentārisma... pat domāt nedrīkstēja, kur nu vēl – runāt par PSRS konstitūcijas normu īstenošanu!

Kad sākās Atmoda, tas bija interesants laiks – 1988. gads, kad faktiski šī parlamentārisma ideja tautas apziņā jau sāka virmot. Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā rezolūcijā ierakstīja, ka Latvijā jāatjauno tautvaldība, ka ir radikāli jāmaina vēlēšanu kārtība un sistēma. To turpināja Latvijas Tautas fronte, nosakot jau dibināšanas kongresā, ka latviešiem jābūt saimniekiem savā zemē. Interesanti ir tas, ka tautā un arī Tautas frontē slavēja – ko? Kārli Ulmani! Bet vajadzēja taču atjaunot parlamentārismu! Tas ir dīvains fenomens, ko faktiski pat grūti saprast. Neviens negribēja atjaunot autoritāru vai prezidentālu iekārtu.

Starp citu, varbūt ne sevišķi veiksmīgi, bet 1989. gada rudenī Latvijas Juristu biedrība piedāvāja un sadarbībā ar tālaika Latvijas PSR Augstāko padomi pat izstrādāja likumprojektu par Latvijas prezidenta institūcijas ieviešanu, taču toreiz, protams, radikālās organizācijas un beigās arī Latvijas PSR Augstākā padome, jūtot, ka sabiedrībā tomēr nav atbalsta prezidenta institūtam, gluži vienkārši to noņēma no dienas kārtības, un tā tas pazuda. Tādējādi tautai tomēr gribējās veidot nevis K. Ulmaņa prezidentālo institūciju vai ko līdzīgu, bet gan atjaunot pirmskara parlamentārismu.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
0
VĒL PAR ŠO TĒMU
komentāri
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
visi numura raksti
Numura tēma
Valststiesību diena
Numura tēma
Parlamentārisms Latvijā: vēstures mācības un nākotnes perspektīvas
Numura tēma
Latvijas Valsts prezidenta institūcijas darbības izvērtēšana
Jānis Bordāns
Numura tēma
Par Valststiesību dienu un valststiesību aktualitātēm
Sanita Osipova
Numura tēma
Latvijas tautas tiesiskā apziņa un Latvijas valsts
AUTORU KATALOGS