Pagājušajā nedēļā un arī šonedēļ svinam Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas 25. gadskārtu. Saeimas namā 4. oktobrī šai jubilejai par godu notika konference "Latvijas Tautas frontes uzvara Augstākās padomes vēlēšanās – parlamentārisma atdzimšana Latvijā", kurā uzstājās arī juristi – kādreizējie Augstākās padomes deputāti. Dr.iur. Aivars Endziņš runāja par Augstākās padomes likumdošanas darbu, savukārt LZA loceklis Dr.iur., Dr.sc.pol. Tālavs Jundzis nolasīja referātu "Demokrātija un neatkarība".
Latvijas Tautas fronte bija sabiedriski politiska organizācija, kas apvienoja sabiedrības demokrātiskos spēkus, atbalstīja neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts atjaunošanu un demokrātiskās pārmaiņas PSRS. 1988. gada 8.–9. oktobrī Rīgā notika LTF 1. kongress, kur organizācija par saviem galvenajiem uzdevumiem pasludināja vispusīgu sabiedrības demokratizāciju, Latvijas suverenitātes nodrošināšanu, tautas garīguma atjaunotni.
1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās uzvaru guva LTF atbalstītie kandidāti (LTF frakcijā bija 131 deputāts, bet frakcijā "Līdztiesība" – 57), bet jau 4. maijā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju. 20. gadsimta 90. gadu sākumā uz Latvijas Tautas frontes pamata izveidojās vairākas politiskās partijas.
Tomēr šie notikumi un datumi ir tikai vēstures hronika: kas, kad un kā notika. Parasti šādi par Latvijas neatkarības atgūšanu tiek mācīts arī skolās. Vienlaikus bieži tiek aizmirsts par galveno – par emocijām, vērtībām un idejām, kas slēpjas aiz šiem vēsturiskajiem faktiem.
Tāpēc vērtīgāk varētu būt – svinēt nevis faktus, bet no konkrētajiem notikumiem izrietošas vērtības. Piemēram, Latvijas Tautas frontes dibināšanas gadadiena varētu būt tautas "brīvās gribas atgūšanas diena".
Padarīt vēsturi saprotamu un dzīvu ir svarīgi, jo kopš LTF dibināšanas šobrīd ir izaugusi "neklātienes" paaudze, kurai nav personisku atmiņu un dzīvas pieredzes par šiem Atmodas procesiem un Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas laiku. Šiem cilvēkiem (to varu teikt arī par sevi) ir diezgan sarežģīti veidot emocionālu piesaisti skaitļiem (datumiem), taču to nevar teikt par vērtībām. "Neklātienes" atmiņas par Latvijas Tautas fronti pārsvarā veido vecāku un radinieku stāsti, grāmatās lasīta informācija un televīzijā redzēti video.
Tieši tur arī esmu smēlies emocionālākos iespaidus par laiku, ko pats neatceros. Piemēram, Ēvalda Valtera runu LTF dibināšanas kongresā, kur viņš teica neaizmirstamos vārdus: "Mana mīļā, drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā –- ja tu tāda nebūtu, tad nekad daina nesvētītu mums tādus vārdus: "Man pieder tēvu zeme ar visām atmatām, man pašam kungam būt, man pašam arājam."" (Starp citu, šī runa vairākos klipos skatāma arī http://www.youtube.com.)
Lielisku atziņu žurnāla "Rīgas Laiks" šī gada augusta numurā ir teicis franču mākslinieks Kristians Boltanskis: "Nav jāsaglabā objekts, jāsaglabā zināšanas. 90% manu darbu tiek iznīcināti pēc izstādes, bet, ja es nomirtu, tos atkal varētu "nospēlēt". Kad objekta vairs nav, tad svarīgākais ir zināt stāstu."