ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Čehijas un Ungārijas jaunajos civillikumos nav pretrunu un robu?!
Lai arī Latvijas Civillikums tāpat kā jebkurš likums jebkurā valstī nav ideāls, tomēr, tēlaini runājot, Civillikums ir organiski ieaudzis Latvijas tiesību sistēmā, pat vairāk - tas ir viena no sistēmas pamatdaļām, un faktiski visi normatīvie akti privāttiesību jomā tiek izstrādāti, ņemot vērā Civillikuma noteikumus.

Es neatbalstu principu „nekas, ka ir slikts, jo galvenais, ka ir kā mūsu”. Turklāt 1937.g.Civillikums ir mūsu un nav mūsu, bet vācu-romiešu, par ko prof. S. Osipovai ir interesants raksts Jurista Vārdā. Bunge rakstījis Civillikuma priekšteci vācu valodā, tikai pēc kāda laika 1864. Vietējo likumu kopojumu iztulkoja latviešu valodā. Vai Jūs kādreiz salīdzinājāt Vietējo likumu kopojumu kaut gan krievu valodā un spēkā esošā Civillikuma redakcijas? Piemēram, Civillikuma 1487.p. nosaka, ka „Ja rakstiska forma vajadzīga tādēļ, ka darījums zināmos gadījumos NEVAR BŪT SPĒKĀ bez ierakstīšanas zemes grāmatās, tad darījums SAISTA pats par sevi arī bez tā izteikšanas rakstiskā formā, tiklīdz starp tā dalībniekiem notikusi vienošanās par visām tā būtiskām sastāvdaļām.” Bet Civillikuma 1484.p. paredz, ka „Ja likums prasa rakstisku formu kā darījuma būtisku sastāvdaļu, tad darījums pirms attiecīga akta taisīšanas NAV SPĒKĀ.” Sanāk, ka darījums, kas nav spēkā, bet saista, bet nu, nav spēkā. Vietējo likumu kopojuma krievu redakcijā bija norādīts: „сделка до совершения подлежащаго акта, НЕ СЧИТАЕТСЯ ЗАКЛЮЧЕННОЙ И ПОЭТОМУ НЕ ИМЕЕТ НИКАКОГО ДЕЙСТВИЯ.” un atbilstoši „Когда изложение сделки на письме нужно потому, что она не можетъ имеет в известных случаях ДЕЙСТВИЯ БЕЗ ВНЕСЕНИЯ В ЗЕМЕЛЬНЫЕ КНИГИ, то сделка обязательна сама по себе и без облечения ее в письменную форму”. Vietējo likumu kopojuma vācu redakcijā bija norādīts: “das Geschaeft nicht als vollgezogen, mithin nicht als wirksam anzusehen” „Ist die schriftliche Form erforderlich, um gewisse WIRKUNGEN HERVORZUBRINGEN, ist das Rechtsgeschaeft an sich ALS RECHTSVERBINDLICH ANZUSEHEN“. Salīdzinot visas trīs versijas, vācu versija ir visprecīzākā, jo runa ir par to, ka darījumam bez rakstiskas formas nav to tiesisku seku, resp., rezultāta, kas izpaužas kā tiesību nodibināšana, grozīšana vai izbeigšana, ko puses vēlas sasniegt (Wirkung), līdz ar ko darījums ir uzskatāms par nenoslēgtu (prezumpcija, ka darījums ir nenoslēgts, bet šī prezumpcija ir atspēkojama), jo, ja ir vienošanās par būtiskām sastāvdaļām, tad darījums tiesiski saista.

Es Jums nosaucu konkrēto piemēru un varu nosaukt vēl vairākus šādus piemērus. Vai tāda 1937. Civillikuma pantu redakcija, kad nevar saprast, ko šis pants nozīmē, nepaskatoties Vietējo likumu kopojumu, kurš nav spēkā, kā arī uz jautājumu par kontinuitāti starp Vietējo likumu kopojuma un 1937. Civillikumu nevar īsti atbildēt, ir tas, par ko jālepojas? Ja Jūs interesē jautājums par kontinuitāti, varētu ieteikt Tieslietu Ministrijas Vēstnesi ((1920 - 1940).

Ja jau runājām par tiesiska darījuma formu vai arī noilgumu, Jūs nekad neuzdevāt sev jautājumu, kāpēc šie noteikumi atrodas tikai Saistību tiesību daļā? Vai tie attiecas tikai uz saistībām? Tā noilguma regulējums atrodas Saistību tiesību daļas 10. nodaļas „Saistību tiesību izbeigšanās” 8. apakšnodaļā. Saskaņā ar mūsdienu jur. metodēm normatīvā akta struktūra un tiesību normas atrašanās kādas daļas nodaļas apakšnodaļā palīdz parasti atklāt noteikuma raksturu, bet, vai noilgums ir tikai saistību izbeigšanās veids? Noilgumam pakļautas arī citas tiesības, piemēram, ģimenes vai mantojuma. Faktiski sanāk, ka, ja Civillikuma noteikums ir neskaidrs, tad nekādā gadījumā nevar aprobežoties ar sistēmisko iztulkošanu, jo Civillikuma sistēma ir bieži vien tajā, ka šādas sistēmas nav. Protams, sistēmas nav ne visos gadījumos, bet var sameklēt pavisam negaidīti kādu tiesību normu tādā nodaļas apakšnodaļā, kur, loģiski domājot, cilvēks diez vai to meklēs.

Jāpasaka arī par Civillikuma pretrunām. Pavisam vienkāršs piemērs. Civillikuma 996.pants, par kuru ir rakstīts prof. Rozenfelda rakstā. Ja Jūs palasīsiet pirmās neatkarības grāmatas un jur. Literatūru, tad secināsiet, ka uz jautājumu, vai 1937.Civillikumā ir nostiprināts abstrakcijas vai kauzalitātes princips, atbilde „ir kauzalitāte, jo ir kauzalitāte”. Kāds pirmās neatkarības laikā to uzrakstījis, ka ir kauzalitāte, citi norakstīja, pat apskatot ar ko kauzalitāte atšķiras no abstrakcijas, bet pamatot un izskaidrot, ko darīt ar Civillikuma 996.pantu neviens tajā laikā nevarēja. No tā arī izriet likumsakarīgs secinājums, daudzi tajā laikā vienkārši nesaprata, kāpēc ir kauzalitāte. Diskusijas par šo priekšmetu joprojām notiek.

Ņemot vērā visu minēto, mani apbrīno Jūsu arguments, ka „faktiski visi normatīvie akti privāttiesību jomā tiek izstrādāti, ņemot vērā Civillikuma noteikumus.”, tā iemesla dēļ, ka praktiski nevar izstrādāt citus normatīvos aktus, balstoties uz kaut kā, ko līdz galam nevar saprast. Var, protams, uzskatīt, ka tu tos noteikumus saproti, piemēram, ļaujot iegūt un zemesgrāmatā atsevišķi ierakstīt īpašuma tiesības uz zemi, uz mājas garāžu, kas stāv uz šīs zemes, uz mājas pārējo daļu, kura atrodas virs garāžas, uz mājas jumtu. Pēc tam var izveidot „unikālo” piespiedu nomas institūtu, domājot, ka „tas ir izstrādāts saskaņā ar Civillikumu”. Darīt un domāt var viskautko. Ja mēs salīdzinātu Čehijas vai Ungārijas likumus ar 1937. Civillikumu, noteikti Čehijas vai Ungārijas likumos būs robi un kļūdas, bet to būs krietni mazāk, kā arī regulējums būs krietni skaidrāks.