Indivīdu apvienošanās un kopdzīve tiesiski organizētā struktūrā – valstī – notiek, pamatojoties uz konkrētām vajadzībām, kuras apmierināt ir valsts uzdevums. Ja valsts neveiktu uzdevumus tās iedzīvotāju interesēs, tā zaudētu leģitimitāti. Diskusijas par Satversmes negrozāmo kodolu un tās preambulu ietvaros īpašu nozīmi iegūst jautājums par to, vai no valsts pastāvēšanas mērķiem izriet kādi valstij nemainīgi piekritīgi uzdevumi. Proti, vai pastāv uzdevumi, kurus pārstājot īstenot, valsts esamībai zūd attaisnojums?
Tie ir divi savstarpēji saistīti jautājumi – pirmkārt, vai valstij ir obligāti jāuzņemas konkrēti uzdevumi un, otrkārt, kādā mērā dalība sabiedrības kopējā labuma veicināšanā ir valsts pienākums un kādā – katra indivīda atbildība. Jautājumam par valsts uzdevumu kodolu un to, kādā mērā ir pieļaujams valsts uzdevumu izpildi nodot privātpersonām, praksē ir arvien pieaugoša nozīme.
I. Publiski uzdevumi
Publisku uzdevumu jēdziens
Valsts uzdevumu definēšanai vispirms jānoskaidro publisku uzdevumu jēdziena saturs. Par publiskiem ir uzskatāmi tādi uzdevumi, kuru īstenošanas mērķis ir sabiedrības kopējā labuma un labklājības vairošana un kuri tādējādi tiek veikti visas sabiedrības interesēs. Publiskais ietver sevī to, kas ir vērsts uz vispārību, vispārības labumam nozīmīgs.1 Publisku uzdevumu mērķis ir konkrētajai sabiedrībai attiecīgajā laikposmā raksturīgu, kopēju interešu realizēšana. Vācijas Konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka publisks uzdevums ir tāds uzdevums, attiecībā uz kura izpildi sabiedrība ir īpaši ieinteresēta.2 Publiska uzdevuma pamatiezīme ir tieši sabiedrības ieinteresētība šī uzdevuma īstenošanā. Taču publiski uzdevumi var tikt veikti arī ar mērķi veicināt atsevišķa indivīda labumu, piemēram, peļņas gūšanas nolūkā. Tādējādi publiska uzdevuma izpilde var būt noderīga arī privātām interesēm.3
Valsts un sabiedrības īstenotu publisku uzdevumu nošķiršana
Lai raksturotu kādu uzdevumu kā publisku, būtisks nav attiecīgās darbības veicējs, bet gan tās mērķis – sabiedrības kopējā labuma īstenošana. Publiskus uzdevumus, īstenojot sabiedrības kopējās intereses, var veikt ikviens. Tādēļ nav precīzi publiskus uzdevumus definēt kā vienīgi valsts un citu publisko tiesību juridisko personu īstenotus uzdevumus.4 Sabiedrības kopējās interesēs var rīkoties kā valsts, tā arī privātpersonas; publiskais nav identisks nedz ar "valstisko", nedz ar "privāto".5 Publiski uzdevumi pastāv neatkarīgi no tā, vai valsts tos normatīvajos tiesību aktos ir noteikusi par savu kompetenci.
Privātpersonu iniciatīva un lēmumi var radīt ieguvumu sabiedrības interesēm arī tad, kad to primārais mērķis ir privātu interešu apmierināšana. Privātu uzņēmumu radītas darbavietas kalpo kopējam labumam.6 Privāti uzņēmumi, kas vērsti vienīgi uz peļņas vairošanu, palielina arī sabiedrības kopējo labumu un kalpo tās kopējām vajadzībām.7 Tādēļ pamatots ir secinājums, ka brīvi veidotā sabiedrībā tiklab valsts, kā arī sabiedrība spēj īstenot publiskus uzdevumus.8 Privāti uzņēmumi arvien vairāk pievērš uzmanību korporatīvajai sociālajai atbildībai,9 proti, uzņēmuma darbības atbilstībai visu skarto pušu, tajā skaitā sabiedrības, interesēm. Indivīdi arī nedrīkstētu būt vienīgi pasīvi valsts piešķirto labumu patērētāji. Sabiedrības vajadzību nodrošināšana prasa, lai valsts iedzīvotāji uzņemtos kopēju atbildību par valsts ilgtspējīgu attīstību.10 Aktīvai, pilsoniskai sabiedrībai raksturīga pilsoniska līdzdalība un iesaistīšanās, individuāli un ar nevalstisku organizāciju starpniecību, sociāli nozīmīgu mērķu sasniegšanā un demokrātijas vērtību nostiprināšanā.
Publisku uzdevumu jēdziens norāda uz nepieciešamību nošķirt indivīdu brīvības sfēru un valsts kompetences ietvarus. Tā izvirzīšana iepretim valsts uzdevuma jēdzienam akcentē, ka valsts un sabiedrība nav identiskas.11 Publisku uzdevumu jēdziens kalpo fakta atzīšanai, ka kopējā labuma īstenošanas iespējamība nav izņēmuma kārtā saistīta ar valsti un ka ne katrai publiskai interesei ir nepieciešama valstiska atbildība.12 Tas akcentē, ka valsts nav vienīgais instruments sabiedrības vajadzību apmierināšanai un ka indivīdi savas intereses var īstenot arī neatkarīgi no valsts ietekmes un līdzdarbības. Tādējādi publiskas intereses un publiski uzdevumi obligāti neved pie uzdevumu izpildes vienīgi caur valsti.13 Turklāt vispārējais labums nav tikai valsts atbildība – ikvienam ir morāla atbildība par sabiedrības kopējo labumu pat tur, kur likums nekādus pienākumus indivīdam neizvirza.14
| Valsts uzdevumu priekšnosacījums ir sabiedrības intereses – valsts drīkst uzņemties tikai tos uzdevumus, kuri palielina sabiedrības kopējo labumu un aizsargā sabiedrības labklājību. |
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
- Pieeja jaunākajam izdevumam
- Neierobežota pieeja arhīvam – 24 h/7 d.
- Vairāk nekā 18 000 rakstu un 2000 autoru
- Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
- Personalizētās iespējas – piezīmes, citāti, mapes
