ŽURNĀLS Skaidrojumi. Viedokļi

Attiecībā uz to, vai konkrētais process būtu sevišķs vai atsevišķs process, ja tas tiek veikts pirmstiesas kriminālprocesā, abi modeļi ir pieļaujami.
Process par noziedzīgi iegūtu mantu varētu būt noteikti patstāvīgs, ja pamatprocess tiktu izbeigts uz nereabilitējošā pamata un pastāvētu nepieciešamība izlemt mantiskos jautājumus. Šāda iespēja nav KPL paredzēta, bet rakstā pieminētajā pētījumā ir iztirzāts attiecīgais jautājums.
Ja process par noziedzīgi iegūtu mantu tiek veikts paralēli pamatprocesam, tad procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek izmantoti visi tiek pierādījumi, kuri tiek vai tiks izmantoti pamatprocesā. Ja pamatprocesā tiek pēkšņi konstatēts, ka nav noticis nodarījums, tas arī ietekmēs procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo, nepastāvot noziedzīgam nodarījumam, nav noziedzīgi iegūtas mantas. Tāpēc process par noziedzīgi iegūtu mantu nav pilnīgi neatkarīgs un nošķirts no pamatkriminālprocesa, ja abi procesi tiek veikti paralēli.
Tā kā manta ir noziedzīgi iegūta, pirmstiesas procesa, lemjot attiecīgos jautājumus, jābūt pārliecībai, kura balstās uz lietā esošajiem pierādījumiem, ka ir tiešām noticis noziedzīgs nodarījums, kaut gan mēs varbūt nezinām, kas konkrēti ir izdarījis šo nodarījumu, vai arī zinām, bet nevaram pierādīt subjektīvo pusi. Diemžēl spēkā esošais KPL neregulē skaidri šo aspektu. Starpkaru Latvijas literatūrā ir norādīts, ja „pierādīts, ka nozieguma fakts nemaz nav noticis, vai arī ja tiesājamais nodarījums atzīts par nenoziedzīgu” nav pamatoti mantu konfiscēt vai atdot trešajām personām. Tomēr pienākums izlemt rīcību ar izņemtām lietām „attiecas uz gadījumiem, kad apsūdzētais attaisnots vai kad lieta vainīgā neatrašanas vai nāves dēļ, vai arī pierādījumu trūkumu dēļ izbeigta, bet ar to nepieciešamo nosacījumu, ka nozieguma esamībai jābūt konstatētai no tiesas puses. Tas pats noteikums attiecas uz gadījumu, kad izmeklēšana apturēta apsūdzētā neatrašanās dēļ.” Starp citu līdzīgo atziņu var atrast Bukovska komentārā: „Обязанность возвращения уголовным судом потерпевшему добытых преступлением вещей распространяется и на случаи оправдания обвиняемого и прекращения дела, за не обнаружением виновного или за недостаточностью улик, но под непременным условием признания со стороны суда события преступления. Было бы крайне несправедливо отказывать в восстановлении прав (..), нарушенных преступлением, в силу совершенно случайных обстоятельству какъ напр. смерти похитителя, недостаточности у судебной власти средств для обнаружения виновного или изворотливости похитителя.”

Manuprāt, jāsāk ar to, kas ir „krimināltiesisko attiecību taisnīgs noregulējums”, un proti, jākonkretizē, kas tiek domāts ar šo vārdkopu. Teorijā ar to saprot dažādas lietas, tostarp mantiskā stāvokļa, kas pastāvējis pirms noziedzīga nodarījuma, atjaunošanu, ja mēs runājam par konkrēto KPL institūtu – rīcību ar noziedzīgi iegūtu mantu.
Ja kādam ir tuvāk civiltiesības, netaisnas iedzīvošanās institūts, kas paredz tiesības atprasīt mantisku labumu (lietu, izdarīto darbu vai pakalpojumu vērtību, veikt cita veida restitūciju), ja iegūšana ir bez tiesiska pamata un/vai labums tika saņemts noziedzīgam mērķim (Civillikuma 2387.-2388.pants), ir vairāk vai mazāk līdzīgs attiecīgajam KPL regulējumam. Salīdzinot ar netaisnu iedzīvošanos, es domāju ideju un principus, kas jānošķir no regulējuma kā tāda.
Pirmstiesas kriminālprocesā var lemt jautājumus gan par mantas atdošanu, gan par konfiskāciju un ar konfiskāciju saistītajiem jautājumiem (KPL 356.p.2.d.), jo tas viss ir mantiskā stāvokļa, kas pastāvējis pirms noziedzīga nodarījuma, atjaunošana. KPL 59.nodaļa arī neparedz, ka pirmstiesas procesā var tikai konfiscēt, tieši pretēji KPL 627.p. un 630.p. runā par rīcību ar mantu, kura var būt atdošana vai konfiskācija, nevis par vienu rīcības ar mantu veidu – konfiskāciju. Kā arī KPL 59.nodaļas procesa ietvaros būtu piemērojamas visas KPL 27.nodaļas tiesību normas, ja vien, izvērtējot to mērķi un jēgu, nenonāk pie pretējā secinājuma. Šī iemesla dēļ nebūtu korekti koncentrēties tikai uz mantas konfiskācijas, kaut gan praksē KPL 59.nodaļa pamatā tiek izmantota, lai konfiscētu mantu, tomēr bija arī daži gadījumi, kad tiesas lēma par mantas atdošanu KPL 59.nodaļas procesā.
Protams, cits jautājums ir par to, ciktāl var tos jautājums lemt kriminālprocesā, ciktāl tas ir saprātīgi un samērīgi, kā arī ciktāl tas ir nepieciešams kriminālprocesa pamatmērķa sasniegšanai, kas ir cieši saistīts ar Krimināllikuma mērķiem un uzdevumiem, it īpaši tad, ja runa vairs nav par attiecībām „cietušais – vainīgais”, bet – „cietušais – vainīgais – trešā persona” vai „cietušais – vainīgais – trešā persona - trešā persona - trešā persona”.
Ja tomēr pieturas pie attiecīgā viedokļa, ka sevišķajā procesā mantu var tikai konfiscēt un nevarot piemērot KPL 27.nodaļas pantus, tostarp arī KPL 359.pantu (Ja cietušais ir pieprasījis kaitējuma kompensāciju un konkrētajā kriminālprocesā ir iegūti šā likuma 358.panta ceturtajā daļā minētie līdzekļi, tos vispirms izmanto pieprasītās kompensācijas nodrošināšanai un samaksai.) var rasties divi blakus efekti:
1) vainīgajam vispār vairs nav mantas, tāpēc cietušajam pamatprocesā piespriesto kaitējuma kompensāciju nevar faktiski piedzīt valsts rīcības dēļ, līdz ar ko valsts „iedzīvojās” uz cietušā rēķina; vai
2) vainīgajam divas reizes par vienu un to pašu atņem mantu: vienu reizi, konfiscējot pirmstiesas procesā, un otru reizi, piedzenot kompensāciju cietušajam.